Mīļš sveiciens Tev, manu lasītāj!
Nē, šiten tā nebija nekāda visatļautība (bet nu gluži brīvība arī ne) – teju 4 dienas neko savā sapņu vietnē neierakstīt! 🙂
Gadījās vesela gūzma neparedzētu ķibeļu – visas, galvenokārt, tehniska rakstura. Viena pēc otras. Tātad, no manis tas prasīja vairāk laika nekā tas būtu nepieciešams vienkārši radoši izpausties 🙂 Dzejolis atnāks kaut pa nakti, piecelšos -pierakstīšu. Ja vien tā varētu risināt arī tehniskos jautājumus..
Saniķojās kāja, auto un zobs. Viens pēc otra atteicās sadarboties.. Divi no šiem sadarbību tā pa īstam vēl nav arī atjaunojuši. Gaidu. Pacietība nekad nav bijusi mana stiprā puse, tomēr kā gan lai to uztrenētu, ja nebūtu situāciju, kurās varu to pielietot. Lūk, kāpēc man ir nepieciešams pašai savs Lielais Sapnis!
Neviens gan nav jautājis, bet mani tas kā ierasts nespēs atturēt. Trešā grāmatiņa.. Atceraties, vēl pirms Ziemassvētkiem stāstīju, ka praktiski gatava.
Es nemānījos. Esmu patiesa vienmēr un visur (pat ja tas nozīmē – sarkt un bālēt, ‘zeme, atveries’ un tamlīdzīgas izmisuma pilnas un baiļpilnas sajūtas – man vienmēr ir svarīgi būt patiesai. Reizēm gan ir sajūta, ka mani tas reiz piebeigs. Bet pieredze rāda, ka tas vienmēr attaisnojas. Un notiek tieši tā, kā jānotiek).
Tātad, pagaidām nespēju to pilnos apmēros nopublicēt. Grāmatiņā runā Mana Dvēsele. Grāmatiņa ir Dialogs. Saruna ar Dievu, kas mīt manī.
Ja es sacītu, ka to lasot, jānovelk kurpes un jānāk iekšā basām kājām – tas visai virspusēji atspoguļotu manu iekšējo sajūtu, ar kādu vēlētos griezties pie grāmatiņas potenciālajiem lasītājiem.
Sazvanīju vienu izdevniecību – tam man dūša pietika. Bet kad dzirdēju, ka dos uz recenziju, lai pārliecinātos, vai tiešām tai grāmatai ir kaut jelkāda vērtība… Ehh, šobrīd neesmu droša, ka striktu verdiktu “BEZVĒRTĪGS”- es un Mana Grāmata – vienkārši neizturēsim.
Tad nu auklēju, auklēju un auklēju savu mazuli.. Ceru, ka izauklēšu un tā lielā dūša arī atnāks. Gaidu. Jā, atkal gaidu! Ne gluži kā plānots, bet..
Sapņus vispār nemaz nevar tā saplānot. Var īstenot, bet ne saplānot. Man šajā vietnē daudz kas nav pēc plāna. Un labi, ka tā. Savādāk dzīvotu vienmuļu un pavisam saplānotu dzīvi.
Ar vienu pavisam īsu dialoga daļu tomēr šovakar padalīšos. No grāmatas 🙂
“..Un tad arī cilvēki, kas aizmirsuši, ka ir cilvēki, var atcerēties šo: es esmu cilvēks. Piedzimis, lai mīlētu. Visi esam viens. Un pārstās vairot ciešanas.
Izklausās tik ļoti, ļoti vienkārši. Kāpēc cilvēki to neizvēlas? Kāpēc neļauj runāt savām dvēselēm.
Jo baidās. Baidās kļūt par apsmieklu. Kā tavā gadījumā. Vai arī baidās paši no sevis. Nekad sevi nav pa īstam satikuši. Nemaz nezina, kā tas ir – satikt pašam sevi.
Un ko šie cilvēki var darīt?
To pašu, ko dari tu. Atrast veidu, kā bailes pārvarēt. Neļaut tām tādu vaļu par savu dzīvi. Reizi par visām reizēm – pārstāt baidīties un ieklausīties savā dvēseles balsī. Ieklausīties manī. Un rīkoties. Spert pirmo soli pretim sev. Satikt sevi.
***********
Vai ikviens cilvēks ikvienā savas dzīves brīdī var atgriezties pie dievišķā pirmsākuma sevī?
Var. Bet daudz biežāk šādas atgriešanās notiek brīžos, kad cilvēks saskaras ar grūtiem un nopietniem savas dzīves pārbaudījumiem, kā jau minēju iepriekš. Tādu cilvēku, kas atgrieztos pie dievišķā pirmsākuma, paralēli nepiedzīvodami nopietnus dzīves izaicinājumus, ir ļoti maz.
Kāpēc tas tā notiek?
Jo tādā grūtā mirklī cilvēks sāk meklēt atbalstu. Vairāk lūdz. Vairāk lūdzas. Un iekšēji nonāk pie atziņas, ka viņš nedzīvo tikai lai ēstu, gulētu un nepārtraukti kaut kur skrietu. Sāk aizdomāties par dzīves jēgu. Vērtībām. Kamēr viņā dzīvē nopietnu sarežģījumu nav, tikmēr cilvēks nepiegriež vērību pašam būtiskākajam. Savā ziņā dzīvo pašapmierinātībā. Apstājas savā attīstībā. Vai pat sāk degradēties. Varbūt apaug ar slinkumu. Kā nu kurš. Un tad nāk kāds dzīves notikums, kas liek pārvērtēt dzīves prioritātes. Liek apstāties. Un padomāt vēlreiz – uz kurieni viņš skrien un vai tiešām vēlas tur nokļūt? Vai tas ir tas, kas cilvēkam visvairāk vajadzīgs.”
Mīlestības un labestības piepildītu vakaru Tev vēlot,
Dace
