Sirsnīgs sveiciens Tev šajā rudenīgi lēnāmvelkuzziemaspusi dienā!
Nē, neesmu aizmirsusi par savu sapņu vietni. Bet nu nerakstījās un viss. Sāku domāt, varbūt tas brīdis, kad esmu izrakstījusi sevi tīru, ir klāt! (varbūt atceraties, tikko sāku veidot blogu, bija man tur tāds dzejolis ‘Izrakstīt sevi tīru..’ 🙂 ) Laikam jau nē. Šodien kā reiz atkal spēks vienam ierakstam. 🙂
Šodien parunāsim par kaunu. Jā, par ko ne. Aptvēru, ka šo tēmu kaut kā neviļus savā blogā neesmu cilājusi. Nu ko – aiziet! Man der visas tēmas, kurām drosmi vajag, lai tās aplūkotu. Šī, manuprāt, izcili piemērota šādam nolūkam.
Katram cilvēkam piemīt kauna sajūta. Pat tiem, kas izskatās tā, ka tiem tiešām kauna nav. 🙂 Ticu, ka ir visiem. Vien jautājums, ko ar to iesākam, kad piedzīvojam. Un kāda veida kaunu izjūtam..
Kāpēc kauna tēma būtu jācilā? Nu kauns tādā ziņā negantnieks, ka arī nereti mūsu dzīvi mēdz iegrozīt pretēji tam, kā mēs vēlētos dzīvot. Un liek mazdrusciņ pretēja virzienā izstaigāties. Labi, teikšu tā, kauna dēļ mēdzam aiziet no sevis prom. Atteikties no savām vajadzībām, vēlmēm, lai izpatiktu visiem izņemot sevi..
Kauna sabiedrotie (uzticami!!!) – bailes, šaubas, nepārliecinātība. Kur kauns, tur līdzi atvelkas visa iepriekšminētā kompānija.
O-o-o, ticu, ka nupat viss kļuva manāmi skaidrāks 🙂
Tur, kur kauns – tur reakcijas dažādas. Viens, sajūtot kaunu, vienkārši noslēdzas sevī, kāds varbūt sagatavo pretuzbrukumu katram gadījumam (vislabākā pašaizsardzība – uzbrukums. Jāatzīst, ka vienlaikus tā arī liela vājuma izpausme, bet tas tādā brīdi nav diez ko svarīgi..), kāds pilnībā zaudē pamatu zem kājām kauna brīdī.
Viss atkarīgs no tā, kas kaunu izraisījis un kā esam raduši uz kaunu reaģēt.
Nelielai atkāpei: gluži neviļus ienāca man prātā doma, ka galīgi nav izslēgts, kā kādam no jums ar savu LIELO sapni arī kauna sajūtu vaļā parāvu.. (kauns, kā es tā varu darīt un vai man tiešām kauna nav 😀 Atbilde pavisam godīga: Protams, ir. Bet ne uz sapņiem! Nav apkaunojošu sapņu. Sapņus aiztikt nevajag.. Tikai un vienīgi ĪSTENOT. )
Nu, lūk. Kā uz kaunu reaģēt savādāk? Un vairs neļaut tam ietekmēt savu dzīvi? Viss ir vienkāršāk par vienkāršu! ĻAUT SEV PIEDZĪVOT KAUNA SAJŪTU. Noteikti nevajag sevī noslēgties. Viss, ko noliedzam un vairs nejūtam, tas mums samērā bīstami. Tas, ka nejūtam, nenozīmē, ka tā vairs nav. Jā, jā – te tā pati atšķelšana parādās. Kas par smagu, to atšķeļam. Tā var darīt, bet problēmu tas ne nieka neatrisinās. “Iesaldēs” uz kādu laiku. Līdz kādam brīdim, kad visu atkal paraus vaļā..
Ir vērts sevī piefiksēt, kuras ir tās situācijas, kuras izraisa kauna sajūtu un ko pats vari darīt, lai kauna intensitāti mazinātu. Kaunam vara pār mums vien tad, ja tādu varu tam paši labprātīgi iedodam. Kaunināt sevi brīdi, kad jūtam kaunu – augstākā nežēlība pašam pret sevi.. Tā nedariet. Pāri sev darīt vispār nav labi. Ja nu gadījumā nezinājāt 🙂
Manuprāt, ir atsevišķas pamatlietas, kas labi var līdzēt kauna pārvarēšanai:
- Kauna sajūtas brīdī uz sevi paskatīties nevis no nosodījuma, bet no lielas iejūtības un sirsnības pret sevi aspekta. Kauns pats par sevi nav stindzinošs, stindzinoša mēdz būtu mūsu nežēlīgā attieksme pret sevi brīdī, kad izjūtam kaunu – „Kāds kauns, kā es tā varēju.. Ārprāts, ko citi tagad padomās. Zeme paveries! Ātri. Paveries!” Sev padarīt vēl grūtāku tā jau nebūt ne vieglu brīdi.. Nevajag. Nekādas paššaustīšanas. Atļautā attieksme – iejūtība un sapratne..
- Reizi par visām reizēm atbrīvo sevi no vēlmes domāt par to, ko domās citi! Neļauj sevi tā ietekmēt. Tu nekad nevarēsi nokontrolēt citu domas. NEKAD! Kā jau kaut kad esmu te minējusi – neviens no malas nevar zināt to, kas priekš Tevis labākais.. Un tāpēc kā saka ‘miera vējos’ – nav svarīgi, ko domā citi. Svarīgi, ko PAR SEVI domā TU pats! Arī kauna aspektā. Kauns nav pasaules gals. Un no tā var atbrīvoties. Brīdī, kad ļauj sev būt tāds, kāds esi. Un galvenais – pieņem sevi tādu, kāds esi. Šo parasti visgrūtāk izdarīt. Vienkārši pieņemt. Tomēr tiklīdz sirsnībā pieņem visu to, kam esi gājis cauri un kāpēc rīkojies tā, kā rīkojies, kaunam nekādas varas vairs nav.. Kur iejūtība, sapratne, tur kaunam darīt nav ko.
- mēs VISI ejam cauri dažnedažādiem pārdzīvojumiem. Neviens nav pasargāts no sāpēm. Neviens nav pasargāts no bēdām. Neviens nav pasargāts no kauna sajūtas izraisītiem reti riebīgiem pārdzīvojumiem. Bet tas, ko var mainīt – ATTIEKSME. Neradi sev ciešanas. Kauns ir varens ierocis, ja to pavēršam paši pret sevi. Tas ir lielisks veids, kā uzturēt sevī ilūziju (!!!) -„ko tad, es.. es jau niecība..” ‘lielisks veids’, kā panākt, lai ticība saviem spēkiem tuvinātos nullei.. Un kādā brīdī izšķīdinātu pēdējās zemā pašvērtējuma paliekas. Nekā nebija. Ir vērts tam pielikt treknu punktu. Mēs katrs esam vērtīgs. Apzinies savu vērtību. Un nenoniecini sevi. Nekaunies par to, ko domā, ko vēlies, kā rīkojies. Esi pret sevi patiess. Tas ir pats, pats svarīgākais. Patiesam būt nav kauns.
Jā, un ja vien spēj: atturies no otra cilvēka kaunināšanas. Nevienam nav tādas varas – otru pazemot, otram likt ciest. Jā, cilvēki (kas ir aizmirsuši, ka ir cilvēki) to mēdz darīt, bet nekļūsti par vienu no tiem.. Izraisot otrā cilvēkā kauna sajūtu, sevi nostādi augstāk par otru. Bet – vērtīgs esam ikviens.. Nav zemāku vai augstāku. Panākot kauna sajūtu, rodas iespēja manipulēt ar otru. Tas ir nežēlīgi. Ir vērts to nedarīt. Viss, ko dari – reiz dzīvē atgriežas pie tevis paša. Dari otram tikai to,ko vēlies piedzīvot pats 😉 Ko sēsi, to pļausi.
Ko iesākt ar savu kaunu? Katra paša brīva izvēle. Kā praktiski jebkas šajā pasaulē. Bet – izvēle ir vienmēr 🙂 Un pats labākais – izvēli vienmēr var mainīt 😉
Skaistu dienu vēlot,
Dace