Paldies Tev par to, ka atrod laiku, lai šo sapņotavu apraudzītu. Man liels prieks un atbildība arīdzan. Rakstīt tā, lai ir vērtīgi izlasīt. Un nav pārāk gari. Tas mans lielākais “klupšanas akmens” – aizrakstīties. Tāpēc uzdrīkstos apgalvot, ka Atziņu kalendārs manā gadījumā ir varoņdarbs. No “garrakstīšanas” viedokļa. Tikai 3 -4 teikumos pašu kodolu ietvert!
Vakar, ripinoties mājup no savas dzimtās puses – Tukuma, bija laiks padomāt. Lēnām padomāt.
“Kur atrodos šobrīd? Kurp virzos? Un kur – ja veiksme man uzsmaidīs ar savu visplatāko smaidu – vēlētos nokļūt?”
Ik pa brīdim dzīvē ir mirklis, kad durvis ir jāpārskata. Kuras – pavisam ciet (nu tā, ka bez lielas vilkšanas garumā – paldies,”atā” un viss!). Kuras – daļēji. Un kuras – pienācis laiks atvērt. Vai vismaz – pieklauvēt. Lai taptu atvērtas.
Braucu un domāju – durvis, durvis…. durvis.
Te pēkšņi – pirms paša auto degungala izleca lapsēns. Nobremzēju. Jau rūdījums ir. Ne pirmo reizi uz ceļa tā notiek. Vērība atmaksājas vienmēr. Jo īpaši, ja esi atbildīgs ne tikai par savu dzīvību vien.
Lapsēns apstulbis (manās sajūtās: neticēdams savām acīm, ka joprojām dzīvs) paskrēja te uz vienu, te otru pusi – un spudūkš – ceļmalas krūmājos iekšā.
Savukārt es tobrīd pie sevis nodomāju: “Lēnāk brauksi, vairāk [durvju] ieraudzīsi. Un pāri arī nevienam neviļus nenodarīsi. Sirds pateiks priekšā, kam pamāt ardievas un kur ļaut sev vaļu Jaunam sākumam.”
Prieks par lapsēnu. Un kluss prieks arī par to, ka redzamība joprojām ir. Dzīvību pamanīt un nosargāt varu. Tātad, spēšu ieraudzīt arī durvis.
Tici savam spēkam mainīt to, ko vēlies mainīt. Un paļaujies – ka Tu pats zināsi, kurā brīdī kāda ir vispareizākā (Tev – labākā) rīcība vai risinājums. Neko nemeklē ārpus sevis. Visas atbildes ir Tevī 😉
