Labvakar visiem maniem lasītājiem!

Parunāsim pavisam nopietni šovakar. Zinu, ka tāds ievads nepiestāv brīvdienai, bet darba dienās jums nebūs laika. Diezgan ticami, ka skriesiet kā vāveres ritenī, lai cik necik savilktu galus kopā un nebūs laika par to padomāt. Tāpēc rakstu šodien. Būs garš, tomēr, ļoti lūdzu – izlasiet līdz beigām. Un dalieties ar šo rakstu. Nošērojiet vismaz vienam sev tuvam cilvēkam. Aizsūtiet linku. Padalieties. Tas ir svarīgi. Mums visiem, kas dzīvo Latvijā. Visiem savējiem. 

Vai jūsu tuvinieku vidū ir kāds, kas atrodas līdzīgā situācijā kā manējā – ar milzīgu hipotekāro kredītu un samērā bezvērtīgu īpašumu? Vai jūsu vidū ir kāds, kuru tuvinieks kredīta dēļ devies uz ārzemēm, jo aizdevuma dēļ vairs nevar dzīvot Latvijā? Kādam varbūt tādi ir vairāki tuvinieki, paziņas, draugi. Varbūt jūsu vidū ir kāds vai varbūt vairāki, kuri paši apsver doties prom no Latvijas, jo nespēj savilkt galus kopā hipotekārā kredīta dēļ? Vai esat personīgi vai caur savu tuvinieku pieredzi saskārušies ar šo situāciju?

Atsaucoties uz sava “37000 rakstu” rindkopu, atkārtošu vēlreiz:

Domāju, ka desmitiem tūkstoši latviešu ir pametuši šo valsti tieši tāpēc, ka slīkuši parādsaistībās, par kurām savu atbildības daļu bankas neuzņēmās un absolūti nekas neliecina par to, ka jebkad uzņemsies (sludinot procentu likmi, kurai tolaik tika pievienota + 0% bankas likme gan tas būtu bijis tikai godīgi..). Bail pat domāt, cik ģimenes ir izpostītas un cik bērni vieni palikuši Latvijā vecvecāku audzināšanā vai sliktākajā gadījumā – audzinot paši sevi (jā, arī tā ir realitāte!), bet vecāki devušies uz citām zemēm laimi meklēt. Vienā daļā gadījumu – uz neatgriešanos. Labākajā gadījumā pēc kāda laika paņemot bērnu līdzi svešumā.

Tie, kuri ir savalgojuši savas dzīves ar banku, vēlreiz apskatiet aizdevuma grafiku. Vai redzat to milzīgo summu blakus aizdevuma pamatsummai? Tie ir procenti, ar kuru Jūs uzturat attiecīgo banku un tās īpašniekus. Manā gadījumā tie ir 21% no neatmaksātās pamatsummas jeb ~8000 EUR papildus tiem neatmaksātajiem 37 tūkstošiem.

 Pārsvarā visiem klientiem kredīta atmaksai tika piedāvāts tā saucamais anuitātes grafiks jeb vienāds maksājums (procenti plus pamatsumma) katru mēnesi līdz nākamajam procentu likmes datumam. Zināt, ko jūs kredīta ikmēneša maksājumā maksājat pirmos 5 gadus? Pārsvarā tikai milzīgu procentu daļu un dažus eiro no pamatsummas. Pamatsumma sāk izkustēties, sākot ar sesto, septīto kredīta atmaksas gadu.

Diezgan ticami, ka papildus kredītam maksājat bankā arī obligātos apdrošināšanas maksājumus. Varbūt ir arī īstermiņa kredīts? Paņemts ar automātisko bankas piedāvājumu internetbankā, kur jūsu ērtībai jānospiež tikai pāris pogas un nauda jau jūsu kontā. Varbūt vairāki? Kolosāli. Bankām un to īpašniekiem vēl labāk. Tur procenti vispār kosmiski. Varbūt vēl kredītkarte? Super. Paldies, ka izvēlējāties mūsu banku! Mēs domājam par saviem klientiem ir oficiālā devīze. Patiesā: Mēs domājam par savu peļņu. Banka nekad nav bijusi un nebūs labdarības iestāde. Jūs tai patiksiet tik ilgi, kamēr jums būs nauda. Banka vienmēr patur tiesības ko mainīt, atbilstoši tirgus situācijai. Bet ne izsniegtos hipotekāros kredītus, samazinot kredīta apmēru proporcionāli savulaik to uzpūstajai tirgus vērtībai. Jo tas vairs nav izdevīgi.

Kas ir jūsu kredīta galvotājs? Mammas, vīri, tēti? Tie ir tie cilvēki, kas vilks jūsu kredīta slogu, ja gadījumā paši to vairs nespēsiet. Sirmas māmuļas, kas diezgan ticami pat nesagaidīs kredīta atmaksas iestāšanās brīdi. Varbūt kopā ar jums piedzīvos brīdi, kad banka izliks uz ielas, jo arī māmuļas dzīvesvietu savulaik ieķīlājāt bankai par labu. Johaidī!

Vai parastajam cilvēkam būtu jāzina visi tie zemūdens akmeņi, kas nāk komplektā līdz ar aizdevuma līguma parakstīšanu? Jā, būtu! Vai zina? lielākajā daļā gadījumu nav ne jausmas, kas no kā veidojas un kas par ko atbildīgs.. Un kas notiek sliktākajā gadījumā.

Un tagad ar vēsu prātu padomājam vēlreiz, vai bankas uzņēmās kaut simbolisku daļu atbildības par nekustāmā īpašuma burbuli, kuru pašas aktīvi kultivēja? Nē! Banka deva naudu, novērtējot īpašumu. Bieži vien nekustamo īpašumu vērtēja pašas. Kā ar atbildības daļu, kas būtu bijusi tikai loģiska? Nekā tamlīdzīga! Vai bankas domā uzņemties atbildību? Nē, pat nedomā to darīt. Papētiet kādreiz banku bilances. Peļņa joprojām desmitiem miljonu.

Aplūkojam situāciju Latvijā. Cik latviešu te īsti palicis? Cik jau tuvākajā laikā dosies prom? Cik vairs nekad neatgriezīsies? Simtiem tūkstoši jau ir prom. Cik vispār atlicis? Cik no tiem jauni cilvēki? Un cik jauno cilvēku jau ir prom uz neatgriešanos? Uzminiet, nu kuras valsts pilsoņi būs viņu bērni?  Kāpēc nekas netiek darīts, lai to apstādinātu?

Man gribas kliegt, kad dzirdu mūsu gudriniekus kaļam reemigrācijas plānus. Attopieties! Kur jūs bijāt tad, pirms mūsējie devās prom svešumā! Tie, kas aizbraukuši – viena liela daļa nekad, dzirdat – nekad!!!!!!! vairs neatgriezīsies savā dzimtenē. Ja paveiksies, viņi varbūt atbrauks paciemoties. Bet viņi visticamāk šeit vairs nekad nedzīvos. Un arī viņu bērni ne. Un arī viņu bērnu bērni ne. Bet viņu vecāki te paliks līdz mūža beigām. Satiks savus mazbērnus reizi gadā, varbūt reizi divos. Un tad vecāki aizies. Un tās dzimtas Latvijā vairs nebūs.

Lūdzu, nosauciet kaut vienu iemeslu, kāpēc mēs viens otru nevarētu izcelt no šī muklāja? Tie, ka esam te vēl palikuši. Sadoties rokās. Un palikt mājās. Jā, bankām gar degunu aizietu viņu kārotā peļņa no kredītiem. Bankas būtu niknas. Eksplodētu. Tās negrib mazāku peļņu. Tās grib lielāku. Bet tā ir tikai sistēma. Robots bez dvēseles. Un kamēr esi sasaistīts ar banku, arī tu esi daļa no šīs sistēmas. Un manipulēt ar saviem kredītklientiem, mainot kredītlīgumu nosacījumus atbilstoši tirgus situācijai, bankas var vien tik ilgi, kamēr esi viņu kredītklients. Ja kredīta nav, klāt neviens netiek. Bet saviem spēkiem nevar izrauties no šī jūga. Nu nevar. Un arī vairs nevarēs. Jo nekustamo īpašumu cenas nesasniegs 2006/2007 gada līmeni. Gribētos teikt, ka nesasniegs gan.

Ikviena ģimene, kurai ar sadošanos rokās mēs kopā varētu dot otro iespēju, ir ļoti, ļoti svarīga mums visiem! Iespēja sākt no jauna. Iespēja palikt mājās. Iespēja palikt kopā ar savām ģimenēm. Iespēja ļaut bērniem augt Latvijā. Iespēja bērniem augt ģimenēs. Padomājiet par to.

Mūsos ir liels spēks, ja mūsu daudz. Viens var izdarīt ļoti maz. Nezinu, cik mēs Latvijā esam palikuši tie, kuri varētu rokās sadoties. Varbūt kāds pusmiljons. Bet varbūt arī mazāk. Nezinu. Tāpat nezinu, cik cilvēku vēl palikuši Latvijā ar nevērtīgiem īpašumiem un nesamērīgiem kredītu apmēriem. Tā mana viena eiro iecere ir milzīga vēlme parādīt, ka tas ir iespējams. Ka tas principā ir iespējams. Nav jau runa par to vienu eiro. Tas ir simboliski. Svarīgi ir apjaust, ka tas tiešām reāli iespējams. Tādējādi palīdzot viens otram izrauties. Sākt jaunu dzīvi. Tepat. Mājās.

Protams, ka ir situācijas, kur jaunās ģimenes, pateicoties savu vecāku gādībai var palikt mājās. Jo nav bijušas spiestas sasaistīties ar banku savas dzīvesvietas iegādē. Bet visiem tā nepaveicas. Ka ir šis starta kapitāls savas ģimenes izveidei. Daudziem nav.

Kāpēc šajā procesā būtu jāiesaistās cilvēkiem, kuriem nav šādu liktenīgo kļūdu dzīvē? Man nebūs daudz argumentu. Jautājums ir par nākotni. Kādu Latviju mēs visi vēlamies redzēt saviem bērniem, mazbērniem? Jautājums ir par cilvēkmīlestību un nesavtību. Par to spēku, ko spējam kopā, ja vien pasniedzam viens otram roku. Par labo mūsos. Tas ir milzīgs spēks! Par spēju nepalikt vienaldzīgam vienam pret otru. Un, jā, bankām tas nepatiks. Ļoti, ļoti nepatiks.

Ja kādam šajā brīdī rodas vēlme iebilst, ka tas tik vēl trūka, lai mēs tos tur atbalstītu. Padomājiet vēlreiz. Ģimenes šķiras, kad kāds no ģimenes locekļiem spiests doties ārpusē. Bērni mētājas pie omēm, tētiem. Reizēm bērnus nākas sadalīt. Viens tur- viens citur. Mamma cīnās pa ārzemēm. Lai izdzīvotu. Man vēl aizvien šķiet, ka mēs neesam pietiekami daudz par to aizdomājušies. Tas mūs visus skar vistiešākajā veidā, pat tad, ja mums nav šo kredītsaistību.

P.s. Ja jums vēl joprojām šķiet, ka es pārspīlēju, kad pieminu banku neremdināmo alkatību, tad padomājiet par to, kāpēc banka prasa maksāt procentus brīdī, kad vēlaties izņemt skaidru naudu bankomātā, kas pārsniedz noteiktu summu. Brīdī, kad vēlaties izņemt savu nopelnīto naudu no sava bankas konta. Vienkārši padomājiet par to.

P.s.s. Vairākus rokasspiedienus esmu saņēmusi no Nordea bankas klientiem. Šodien kā ar āmuru pa pieri – jūs taču par to maksājāt bankai komisiju!!! Tātad, faktiski es ar savu ideju samazināt banku peļņu un piespiest uzņemties daļu atbildības, esmu izdarījusi pretējo. 🙁 Man ir konts Nordea, norādīju to pie kontaktinformācijas un arī “37000 rakstā”.  Vienas bankas ietvaros cerams vēl nav ieviestas komisijas maksas. Piedodiet, ka par to neaizdomājos ātrāk. Es arī daudz kļūdos. 🙁 Bet nekad iepriekš netiku prasījusi 37000 līdzcilvēku rokās sadoties. Šī man ir pirmā reize. Ceru, ka sevis dēļ arī pēdējā.

Dace