“Kur Tu esi?” meitenīte ciešu skatienu raudzījās debesīs. “Palīdzi man,” viņa klusu čukstēja. “Man ļoti vajag Tavu padomu.”
Viņa apgūlās pļavā. Pļavu puķu smaržas ieskauta un putnu dziesmu samīļota, meitenīte aizvēra acis.
“Tu taču vienmēr esi bijis man līdzās. Vienmēr,” viņa domāja. “Šobrīd man ļoti vajadzīgs Tavs atbalsts. Palīdzi man Tevi sadzirdēt! Lūdzu,” meitenīte turpināja.
“Lūdzu, parādi man ceļu! Ceļu, kurš man ejams. Ceļu, ko esi man paredzējis. To ceļu, par kuru ejot, Tu varētu lepoties ar mani,” viņa sirsnīgi lūdzās.
Meitenītes acīs spēji sariesās asaras. “Nē, lūdzu, lūdzu, palīdzi man neraudāt! Es vairs negribu raudāt. Es tikai lūdzu – ļauj man ieraudzīt savu ceļu. Ļauj man Tevi sadzirdēt!” meitenīte turpināja lūgties.
Apkārt čaloja putni, bites čakli vāca medu no krāšņo pļavas ziedu nektāriem, bet vējš rotaļīgi spēlējās ar zāles stiebriem. Meitenīte gulēja pļavas vidū aizvērtām acīm.
“Celies augšā!” pēkšņi viņa sadzirdēja stingru, bet labestīgu balsi. “Esmu kopā ar Tevi. Celies! Atver acis! Paskaties! Tev jāiet turp!” balss mudināja.
Meitene notrausdama asaras, paklausīgi piecēlās kājās un lūkojās norādītajā virzienā.
“Bet tur itin nekā nav! Tur pat nav pavisam šauras taciņas,” viņa izmisīgi izdvesa. “Es to nespēšu, man var nepietikt spēka.”
“Kāpēc gan tu meklē taciņu? Taciņu, par kuru jau kāds ir gājis?” balss sirsnīgi noteica. “Vai Tu tiešām domā, ka Tavu ceļu pirms Tevis kāds būs jau staigājis? To ceļu, kas paredzēts tieši Tev?”
Meitenīte pavisam apjuka. “Bet kā lai es neapmaldos savā ceļā? Un kā lai zinu, kurp tālāk jāiet? Kā lai zinu tā virzienu?” jautājumi bira kā pērles.
“Ak, Tu, meitēn,” balss labestīgi turpināja. “Kamēr vien spēsi sadzirdēt mani, Tu nenomaldīsies! Un kamēr vien Tu vēlēsies mani sadzirdēt, Tev pietiks spēka arī Tavam ceļam.”
“Kā Tu to vari tik droši zināt?” meitenīte bija neizpratnē.
“Tavs ceļš ir Sirds ceļš. Tā Tevi aizvedīs turp, kurp Tev jāiet. Jā, būs ne mazums dažādu pārbaudījumu. Ik pa laikam Tevī uzjundīsies šaubas. Radīsies vēlme apstāties. Un pamest iesākto. Pārvari to. Un turpini iet. Tikai tā Tu atradīsi meklēto. Tikai tā Tu līdz galam sapratīsi pašu galveno un spēsi to īstenot – īstenot savu Lielo uzdevumu šajā pasaulē,” balss aicinoši turpināja.
“Vai pateiksi, kāds tas ir? Vai pateiksi, lūdzu, kāds ir mans Lielais uzdevums šajā dzīvē?” meitenīte ar lielu zinātkāri jautāja.
“Tu jau to dari,” balss noslēpumaini teica. “Un tas sākās jau tajā mirklī, kad ieradies šajā pasaulē… “
