Sirdī lieli Dziesmu Svētki. Simtgade. Varbūt tūkstošgade.

Labāk piedzīvot nekā tikai uzrakstīt. Piekrītu pilnībā. Bet ja nu piedzīvotais ir kas tik ļoti, ļoti neparasts? Ja nu ir tā, ka piedzīvoto gribas izdzīvot vēl un vēl? Līdz katrai zilbei, katram burtam, katrai garumzīmei, katram jaunam Lielajam Burtam?

Būs emocionāli un, lasot sapratīsi, ka savādāk uzrakstīt nemaz nevaru. Dalīšos savā Dziesmu svētku stāstā. Tas ir tik neparasts, ka var izklausīties izdomāts. Tomēr patiess. Līdz pašām dvēseles dzīlēm patiess.

Sākumā – atkāpei. Palaidu garām pieteikšanās termiņu. Pēc tam uzzināju, ka Dziesmu un deju svētku laikā aizvietošu kolēģi. Citiem vārdiem, svētki visu svētku garumā nesanāks. Un zināmā mērā biju atteikusies no domas kā tādas…

Bet jo tuvāk nāca svētku nedēļa, jo lielāku nemieru sajutu pakrūtē. Gribas. Tik ļoti gribas. Ja ne uz visu, tad vismaz Noslēguma koncertu. Vismaz to. Un…. Ne tikai apmeklēt kā skatītājai. Bet kāpt uz skatuves. Dziedāt tāpat kā pirms 5 gadiem. Kopā. Kopā ar Visiem. Visiem Savējiem.

7.jūlija pusdienlaikā saņemu no kāda sev ļoti tuva un mīļa drauga video. Ieskats dziesmu svētku aizkulisēs. Tieši no estrādes. Tieši mana mīļākā dziesma. Sirds sāk pukstēt straujāk. Jābrauc. Ir jābrauc!

7.jūlijā vakarpusē dalos pārdomās ar saviem radiem un draugiem. Ka braukšu. Lai nu būtu kā būdams. Braukšu. Un tad jau manīs, kas no tā visa sanāks.

Tu taisies dziedāt NELEGĀLI?” intonāciju pagrūti rakstveidā atspoguļot. ( Kam laba iztēle, šo jautājumu lasiet tā: “Tu gribi ievest valstī narkotikas? Nav bail, ka apcietinās?” Apmēram ar tādu intonāciju.)

Saku, ka ceru vien, ka tas nebūs lielākais pārkāpums, kas pasaulē redzēts un piedzīvots … “Klau, TO nu es gribēšu redzēt.. Tas nav reāli. Tur ir tāda apsardze..  Bet nu lai tev veicas,” radinieki un draugi iespēju robežās dāvā man motivāciju. Kā nu prot.

Pienāk 8.jūlija rīts. Rīts, kurā dodos savā  “Zvaigžņu ceļā”. Neparasti, ka nosaukumi sakrīt. Koncertam gluži tāds pats.

Izgludinu savu tautastērpu. Kāpju mašīnā. Un dodos Rīgas virzienā. Pa ceļam sazvanu draugu draugus, sarunāju vietu, kur varu atstāt auto. Kad spēkrats pie vietas, draugu draugs laipni piedāvā aizvest līdz pašai estrādei, kam laimīga piekrītu. Tautastērpu nēsāt gods, bet vienlaikus arī – ir ko nest.

Tikusi līdz estrādei, uz labu laimi nogriežos pa tuvāko sektoru un gandrīz tieku iekšā. Kā jau no ievada droši vien saprati, nedz ID kartes (dalībnieka), nedz biļetes man nav. Tas arī iemesls, kāpēc kontroles punktā mani laipni palūdz doties uz izeju un estrādē tomēr neielaiž. Tieku tikai pie “Rudzupuķe” konfektes. Kas, starp citu, vēlāk krietni noderēja.

Dodos uz nākamo sektoru. Tuvāk skatuvei. Nolemju, otrreiz (vismaz uzreiz!) iekšā neraušos. Nogaidīšu. Nav ko trakot. Un vispār – vieta tīri neko. Laba redzamība. Varbūt pat varētu te arī palikt.
Pieņemu lēmumu par labu soliņam. Kādu laiku pasēdēšu uz tā. Līdz koncerta sākumam vēl gandrīz 3 stundas.  Atradusi vietu un arī sajūtās “tikusi pie vietas” – sākas atslābums … Un tā sāk gribēties ēst! Nez kur te tuvākā vieta, kur varētu nu vismaz kaut ko… Pavisam nedaudz. Kaut ko ēdamu.

Nepilnas minūtes laikā (pēc mana iekšējā dialoga) klāt ir rīdziniece Silvija – ar pīrāgiem un sieru. “Vai gribat ēst?” atskan jautājums. Turpat uz soliņa arī rīdzinieks Jānis – ar ūdens pudeli, labāko šokolādi pasaulē un dažādiem augļiem. Sēžu ar plati ieplestām acīm (un tās jau tāpat nav nekādas mazās) un gardu muti cienājos ar pīrāgiem, sieru un pārējiem labumiem.

Tieku paēdināta tā, ka maz neliekas. Gandrīz kā pie omes laukos.

Silvijai biļete ir. Paliekam divatā ar jauniegūto draugu Jāni. Taisnības labad, uz tā paša soliņa arī kāds vācu pāris. Kur komunikācija gan paskopa manu vājo vācu valodas zināšanu dēļ. Bet arī vācu pāris tiek pie visiem gardumiem. Kas uz viena soliņa sasēdušies – tam viss ir kopīgs. Ne tikai svētku gars. Arī ēdiens.

Saaģitēju Jāni un abi kopā dodamies meklēt labāko aizžoga vietu koncerta vērošanai. Pie sevis domāju: “Dace, šis viss tik un tā ir neskaitāmas reizes labāk nekā no 200 km attāluma caur TV ekrānu pasākumā nolūkoties! Tev jau ir TĀ paveicies!”

Ērti iekārtojamies uzkalniņā. Un šeit stāsts varēja beigties. Bet..

Te sākas stāsta kulminācija!

Tālākais būs par lielajām un plašajām latviešu sirdīm, kur nav(a), nav(a) latvietis latvietim… ‘vakariņās’. Ne tuvu!

Pēc minūtēm padsmit garām dodas kāda ģimene. Skaidrības labad piebildīšu, mūsu – aiz žoga palikušo – gana daudz tur. Strīpām. Un kaudzēm.

Sastopos ar garāmejošo sievieti skatienā. Un dzirdu: “Vai jums nevajag vienu biļeti?”

Tik negaidīti, ka uz sitiena nespēju izdvest ne vārda. Labi, ka Jānis blakus. “Tautumeitai vajag! Vajag mums biļeti!” Un tā, lai nebūtu nekādu pārpratumu, Jānis nekavējoties informē visus apkārtējos, ka biļete jau ir nopirkta.

Sieviete stāsta tālāk: “Pārdosim par tik, cik nopirkām. Biļetes cena 15 EUR. Nāciet ar mums kopā.”

Ar viegli drebošām kājām ceļos un dodos jauniegūtajai ģimenei līdzi. Izdvešu paldies Jānim. Pa ceļam vēl ģimenei saku: “Jums taču tāda iespēja nopelnīt. Par to biļeti var prasīt jebkādu summu. Cilvēki maksās. Te ir ļoti, ļoti daudz gribētāju!”

Uz ko saņemu atbildi: “Nē,  nē! Par cik nopirkām, par tik pārdodam. Dēls netika. Tad nu viena biļete pāri palikusi. Neatdosim biļeti spekulantiem, vienkārši cilvēkam, kas kopā ar mums reizē dosies uz estrādi.”

Nepaiet ne pāris minūtes un esmu jau Mežaparkā estrādē. Otrpus (iekšpus) žogam. Jūtu, ka lielais smaids pa visu seju dzen acu kaktiņos aizkustinājuma asaras un milzīgu prieku. Nez vai varētu vēlēties arī TO.. Pievienoties koriem..? Uz Skatuves..? Ar strauji pukstošu sirdi klusi iedomājos.

Pa ceļam uz sēdvietām, sieviete, kas parūpējās, lai arī es tiktu pie biļetes, lūkojoties uz mani (kā lasot manas domas), saka: “Jums taču tautastērps. Jums būtu jādzied uz skatuves. Jums JĀIET dziedāt!”

Jūtu, sirds nodreb (protams, ka gribas!) , bet skaļi saku: “Nezinu, vai atradīšu savu kolektīvu..” (un klusi domāju – pat ja atradīšu, vai mans kolektīvs vispār būs sajūsmā par manu spontāno parādīšanos. Varbūt būs. Un pat ļoti priecāsies līdz ar mani. Bet ja ne..? Šovakar nevienam pāri nodarīt negribu. Tikai labu. TIKAI LABO VAIROT.)

Ģimene vienbalsīgi turpina: “Bet jūs esat TIK tālu tikusi. Nu, mēģiniet!”

Uhhhh!!!  Istie vārdi īstajā brīdī. Nu kad vēl, ja ne tagad! Nemēģināsi, nezināsi. Tak pati visur un vienmēr to saku un par to runāju. Paskatos pulkstenī. 19:53. Koncerts sākas pēc 7 minūtēm. Atvados un apņēmīgi virzos dalībnieku rindās. Meklējot jaukto kori. Otros soprānus.

Jebkurš kolektīvs neder, jo ir tādi, kas pulcējas ārpus žogam. Biju skaidri sevī apņēmusies, ka no estrādes iziešu tikai krietni pēc pusnakts. Neriskēšu, jo bez dalībnieka kartes ieiet teritorijā otrreiz būs neiespējami. Paļauties, ka tikšu pie vēl vienas biļetes… Tur pat es ar visu savu lielo ticību sevi sabremzēju..  Apsardze tiešām godam. GODAM! Zemessargi izvietojušies ik pa piecpadsmit metriem.

Kas meklē, tas atrod. Ļoti sirsnīga un atsaucīga pirmo soprānu meitene aizved mani pie sava kora otrā soprāna dziedātājām.

Tieku uzņemta svešā korī par savējo pāris minūšu laikā. Un vēl pēc nepilnām desmit jau stājamies kolonnā, lai kāptu uz … SKATUVES.

Kāpjot pa trepēm, saviļņojums tāds, ka margās nevis jāpieturas, bet jāiekrampējas.

Pēc brīža stāvu TUR. Uz Lielās Skatuves. Kopā ar Savējiem, kas vēl pirms mirkļa bija svešinieki. Tieku gan pie notīm, gan vārdiem.
Uz fotogrāfēšanas mirkli no nekurienes (precīzāk, no aizmugurējās rindas) uzrodas arī vainags man galvā. Kāda sieviete uzliek. “Lai smukāk!”, viņa nosaka.

Dziedu kopā ar visiem. Sirds dreb. Dvēsele gavilē skaļāk par balsi! Esmu te. Esmu te! Kopā ar visiem!

Ik pa laikam kniebu sev plaukstā. Sapņoju, nesapņoju, sapņoju, nesapņoju. Nu nevar būt… Bet IR!!!

Tik daudz sirsnības, mīļuma, labestības un cilvēkmīlestības vienuviet.. Kā dziesma sirdis vieno. Dziesma ir stiprāka par jebko. Dziesma – tā ir Mīlestība.

NE-

AP-

TVE-

RA-

MI.

Koncerts – pasakains. Balss lūza vairākkārt. Sajūtas – neaprakstāmas. Meitenes prasa: “Auksti nav?” Pie tāda Sirds Siltuma pamēģini nu nosalt...

Viss stāsts – neticams. Sākās pirms astoņām stundām, kad izbraucu no savām mājām. Bez nekā. Un  astoņas stundas vēlāk man ir viss, ko vien vispār var vēlēties. Vairāk nekā varētu vēlēties.

Un kas nu tas par stāstu bez vizuālā materiāla. Te es. Simtgades Noslēguma koncertā. Savā “Zvaigžņu ceļā”.

Savu mājupceļu sāku pēc trijiem. Tramvajā turpinājām sadziedāšanos. “Tumša nakte, zaļa zāle”, “Bēdu manu, lielu bēdu” u.c. visiem labi zināmas latviešu tautasdziesmas. Tiku pieskatīta, lai neaizbraucu garām savai pieturai. Un gandrīz bez maldīšanās atrodu arī stāvlaukumu ar visu savu auto priekšgalā.

Mājās biju no rīta starp 7-iem un 8-iem.

Draudzene atrakstīja ziņu. “Vai tu zini, ka Ziedonis tā savulaik izdarījis?” Nezināju. Tiešām nezināju. Tātad, neesmu pirmā. Kas brauc uz Dziesmu svētkiem ar paļāvību kabatā un ticību sirdī.

Otrās dienas vakarā sāka plūst emocijas. Aizkustinājuma asaras. Un ne apstāties. Aizkustinājuma un bezgalīgas pateicības. Par tām Lielajām Sirdīm, kas tepat blakus.

Paldies Tev, ka palīdzēji man radīt šo brīnumaino stāstu. Radīt. Un dalīties. Man to ļoti, ļoti vajadzēja. Manai Dvēselei. Ļoti.

Lepna dzīvot Latvijā! Lepna par mūsu dziedātāju un dejotāju tautu! Un dikti lepna būt par vienu no Savējiem. Kas sekundas simtdaļā no svešinieka kļūst par savējo. Un nekad vairs nebūs sveši. Pat ja otrreiz savā dzīvē kādu no jums nesatikšu. Tas ir paliekoši. Paliekoši Manā Sirdī un Dvēselē. Mani visneparastākie un visdvēseliskākie Dziesmu Svētki.

Ar mīlestību un milzīgu pateicību,
Dace

P.s. ar to datu aizsardzību – nezinu tagad, vai drīkstu skaļi vārdus, uzvārdus un kora nosaukumu paust. Nevienam pāri nodarīt negribu. Laimīgie nedara pāri citiem. Un jūtos patiešām no visas sirds LAIMĪGA. Paldies. Paldies. PALDIES. Tu zini, ka šis PALDIES ir domāts tieši Tev.

P.p.s. Matiem bija jābūt savāktiem, ja vainags galvā. Zinu. Bet man nebija tā vainaga. Vainags uzradās no zila gaisa.

P.p.p.s. Šis nav tas gadījums, kur tagad sīki un smalki analizēt – “kāpēc laicīgi nenoformēji ID karti? Kāpēc nesakārtoji visus jautājumus tā, lai varētu tāpat kā visi citi.. “ 

Ja būtu gājusi ceļu, ko visi citi, nebūtu tapis šis brīnumainais stāsts. Un nebūtu satikusi Jaunus savējos.

Stāsts iedvesmai. Tev. Un Man.

Par sapņiem, kas piepildās. Un drosmi tos īstenot. Par to, ka visa pasaule sadodas rokās, lai palīdzētu sapnim par īstenību kļūt.

Iespējams ir PILNĪGI viss. Ierobežojumu nav. Tikai tie, ko uzliec sev pats. Un no tiem jebkurā mirklī vari kļūt brīvs. Ja pieņem lēmumu sevī tāds būt.

Tici Savam Sapnim.

Un dodies ceļā!

Sapņi piepildās. Ja kaut ko ļoti vēlies, tas piepildās! Un neiespējamais kļūst iespējams. Tici. Dari. Un Tavs sapnis piepildīsies!