Atnāk Idejas, kas radušās Iedvesmas rezultātā un dzimst Sapnis. Katram savs Sapnis vai Sapnītis. Jā, uzreiz piebildīšu, ka šis raksts top kā turpinājums rakstam “Kā nepadoties, kad gribas padoties“, atsaucoties uz Renāra pievienoto komentāru draugiem.lv portālā: „Būtu patīkami palasīt šo sacerējumu ietvertu kontekstā”, kā rezultātā jūtos iedrošināta  pastāstīt par savu nepadošanās pieredzi 😉

Un no sirds ceru, ka būs patīkami (vai vismaz interesanti) palasīt 🙂

Jau iepriekš atvainojos tiem lasītājiem, kuriem daļa no šī stāsta jau būs zināma. Pieļauju, ka visi vēl nezin. Var jau būt, ka to tā arī vajadzētu atstāt.. 😀 Bet kas to zina – varbūt tieši pretēji, ir vērts padalīties pieredzē. Turklāt man pa rokai nav spilgtāka nepadošanās un  nekad nevar paredzēt, kurp Tevi tas aizvedīs piemēra 😉

 „Ja vēlies mainīt savu dzīvi, dari ko tādu, ko iepriekš nekad neesi darījis”  – balstoties uz šo atziņu, ļāvu kādai savai Idejai ieraudzīt dienasgaismu. Ideja, kas skaļi un neatlaidīgi vēstīja – ja neko nedarīsi, nekas nemainīsies. Nepaklausīju sev tuvos cilvēkus, kas teica: nedari to, Tevi apēdīs bez sāls. Izlēmu darīt. Idejas taču neatnāk tāpat vien 🙂

Ideju caurvija ārkārtīgi silta un saulaina doma – doma, kas deva un joprojām arī sniedz iedvesmu man pašai – IEDVESMOT līdzcilvēkus sapņot un uzdrīkstēties īstenot savus sapņus! Lai cik “neprātīgi” un “tānedrīkstsapņot” sapņi tie arī nebūtu :). Pēc P.Koelju rakstītā – visa pasaule sadodas rokās, lai kādam palīdzētu. Man šķita, kāpēc gan tā nevarētu būt es? 🙂 Līdz ar idejas realizāciju pašai nācās pārcelties uz dzīvi ārpuskomfortā. Laužot stereotipus par to, par ko drīkst un nedrīkst ..darīt 🙂

Šajā mirklī jāatgriežas 4 mēnešu nesenā pagātnē jeb februāra mēnesī, kad dzima šī Ideja jeb mans Lielais sapnis par brīvību. Jā, tas pats ārkārtīgi nekaunīgais un pārdrošais sapnis par 37000 labestīgiem cilvēkiem, kuri varētu pasniegt rokasspiedienu manam Lielajam sapnim. Līdz bezgalībai bērnišķīgi naivi traka ideja, bet kāda nu atnāca, tādu arī palaidu brīvībā. Par sapņiem taču nevienu netiesā.

Šai idejai, man par laimi :), komplektā tika iedota arī liela drosmeTas ļoti, ļoti palīdzēja manam Lielajam sapnim ieraudzīt dienasgaismu 🙂

Ideja jeb Lielais sapnis tā sākotnējā versijā BIJA par  BRĪVĪBU no kredīta jūga. (Kāpēc BIJA? 🙂 Par to nedaudz vēlāk :)) Tobrīd meklēju 37000 cilvēkus, kas varētu pasniegt rokasspiedienu, ar vienu eiro atbalstot manu Lielo sapni. Jā, jā – zinu gan, kā tas izklausās no malas.

 ..Latvijā, kur katra otrā ģimene ir stipri līdzīgā situācijā.. Bet, atgādināšu vēlreiz – idejai komplektā nāca tā lielā drosme 🙂 Un, kad ne no kā nebaidies, tad vari izdarīt ko tādu, ko baidoties nedarītu nemūžam. Īsāk sākot, nebija man bail no tā, ko padomās citi un kā tas izskatīsies no malas. Un ar pārliecinošiem soļiem iestaigāju ārpuskomforta zonā. Cerot tikai un vienīgi uz to, ka par sapņiem nevienu netiesā.

3.februārī izveidoju savu blogu sapņa īstenošanai. Ar saplānotu termiņu īstenot sapni līdz 15.aprīlim. Un sāku cīnīties par savu Sapni. Kritu un cēlos, kritu un cēlos un ..Cēlos, ehh, cēlos – lai pēc brīža nogāztos vēlreiz.  Sīkāk  par to, kā tolaik gāja, šeit nerakstīšu – to visu pārrakstīt būs daudz par garu🙂 Un tas vairs šobrīd nav pats galvenais. Ja kādam interesē nianses – varat ieiet Manu sapņu vietnē (dacepa.com).

Spēku deva doma – jebkas var notikt jebkurā mirklī. Kad vēl, ja ne tagad. Mana Lielā sapņa kontekstā tas nozīmēja – izvilkt vienam otru no hipotekārā kredīta jūga. Savējais savējam 🙂 Tapa raksts delfiem ar nosaukumu „Kredītam dzīvības cena?” Nopublicēja. Kāda bija reakcija? Tieši tāda, kāda tā varēja būt, ņemot vērā faktu, ka gandrīz katra ģimene Latvijā ir ar hipotekāro kredītu kabatā.. 🙂 Sāpēja, bet caur sāpēm šo to sapratu 🙂 Tas tā vis nenotiks. Es to par savu sapni:)

Sapratu, ka ir jābūt apmaiņas procesam. Ooo, jaunas vēsmas!  Lai kaut ko saņemtu, kaut kas arī jādod. Šī atklāsme ļāva saņemt dūšu un nopublicēt savu ļoti, ļoti personisko grāmatiņu. Nodomāju, varbūt kādam noderēs.

Tuvojoties 15.aprīlilim  – samērā loģiski, ka radās vēlme visu klapēt ciet. Varbūt pat vairs nekad neko nerakstīt. Vispār izdzēsties no visiem tīkliem. Izdzēst savu sapņu vietni.. 🙂 Radās tā vilinošā doma – mest plinti krūmos.

15.aprīļa jeb savas dzimšanas dienas rītā saņēmu dāvanu. Mana interneta vietne bija pārdzimusi jaunā veidolā. Vairs nerakstīt tik skaistā interneta stūrītī?

Pēc pāris dienām sapratu, ka nerakstīt nevaru. Lai nu ar sapni būtu kā būdams, bet kaut kādu iemeslu dēļ taču tā ideja pie manis ieradās. Bet kāpēc? Un kurp tas ved..? Par ko gan rakstīt? Un kāpēc vispār vajag to darīt?🙂

Un atgriezos pie dzīves jēgas meklējumiem. Pie brīvības jēdziena, bet jau plašākā aspektā. Mēs varam būt brīvi, ja dzīvojam saskaņā ar sevi. Brīvība taču nav tikai finansiāla brīvība vien.

Ja nedzīvojam tāpēc, lai ēstu un gulētu, tātad katram no mums ir savs dzīves uzdevums. Kāds ir manējais? Ļoti gribas padarīt šo pasauli labāku. Vairot labo, vairot mīlestību. Cik sevi atceros, vienmēr esmu par to domājusi – padarīt šo pasauli labāku..Vai es kaut ko varu darīt, lai atrastu atbildi, kāpēc esmu šajā pasaulē? Jā, zinu, jautājums dziļi filozofisks. Un atbildes man joprojām nav 🙂 Bet vienu zinu, ka varu turpināt rakstīt. Rakstīt ar un par ..mīlestību.

Un arī Lielais sapnis šobrīd pārdzimis pavisam citā veidolā. Tēlaini runājot – vairs negaidu, ka manis dēļ 37000 cilvēku rokās sadosies:) Vēlos atrast 37000 cilvēkus, kuriem nepieciešama palīdzība un kuriem spēju palīdzēt. Spēt atrast veidu, kā varu ar labiem vārdiem, radīt iedvesmu, palīdzot vismaz 37000 cilvēkiem īstenot savus sapņus:)

Bet viss sākās vien ar ideju par rokasspiedieniem mana sapņa īstenošanai..

Neko nevar paredzēt, kamēr neesi iesācis kaut ko darīt. Un nevar zināt iepriekš, kurp tas aizvedīs 🙂

Tā ideja par sadošanos rokās man joprojām liekas brīnišķīga, kas radās Lielā sapņa kontekstā. Bet domāju, ka tā ir izmantojama savādāk nekā biju iecerējusi.

Kopš bloga izveides esmu satikusi ļoti daudz dažādu labestīgu, cilvēcīgu un sirsnīgu Cilvēku. Satikusi ļoti īpašus cilvēkus. Ja toreiz februārī būtu izbijusies no savas pārdrošās idejas, šobrīd netaptu šis raksts.

Katram no mums ir savas dzīves ceļš. Un savs Sapnis.

Bet, lai to atrastu, ir jāsāk iet.

To arī daru.

Un vājuma brīžos ņemu palīgā tos 3 delfīnus, kurus pieminēju šajā rakstā “kā nepadoties, kad gribas padoties”. Lai spētu turpināt iesākto. 🙂

P.s. Vēlos pateikt paldies Raineram par labajiem vārdiem: „Tās sēklas, kuras Tu sēj ir ļoti dārgas, tās maksā daudz, daudz vairāk nekā tie nieki tūkstoši kas Tev jāatmaksā.”