Mīļš un vējains labrīt Tev, manu lasītāj!
Pārmaiņas pēc kaut kas ne tik dziļš šorīt. Notikums gan pasens, tomēr padalīšos. Man ir kaķis (to laikam zina lielākā daļa no jums, viņš ik pa laikam pamanās iekļūt manā sapņu vietnē). Nekad mūžā neesmu redzējusi neatlaidīgāku būtni par šo. (hmm.. ja nu vienīgi.. 😀 ) Kāpēc? Tūlīt padalīšos.
Daudzdzīvokļu māju priekšrocība, ka balkons kaimiņiem praktiski kopīgs. Vismaz mana nama plānojumam. Nekad nebiju iedomājusies, ka kaimiņa balkons ir arī mans balkons. To visai apķērīgā veidā nodemonstrēja Mikijs (tas mana neatlaidīgā kaķa vārds). Vismaz reizi dienā ar slaidu pārlēcienu šķērsodams visai nenozīmīgo robežu – balkona sānu malu.
Kaimiņi man neiedomājami iecietīgi cilvēki. Un tomēr. Ir taču robežas. Pārcīnījusies ar to balkonbūšanu līdz baltām pelītēm nolēmu padoties. Kad jau redzu, ka kaut kas pavisam bezjēdzīgs paliek – tur vairs spēkus netērēju. Ar kaimiņu vēlību – kā ir, tā ir. Mikijs drosmīgi ceļoja uz kaimiņbalkonu, neskatoties uz faktu, ka tur dzīvo arī kaimiņu vilku suns. Katru reizi tas ārkārtīgi veiksmīgā un graciozā veidā pamanījās pārlidot sunim ‘pāri’, ja tas gadījumā arī uz balkona parādījās.
Līdz vienai reizei. Kad neuzspēja.
Brīdī, kas iznesos balkona, redzēju visai stindzinošu skatu. Suns ar manu kaķi.. zobos. Man sirds tur nu tā – n-tās reizes kūleni apmeta, bet tīrais, man – kā izrādās – iespējamo augstāko oktāvu skanējums – sunim lika palaist kaķi zemē nekavējoties (kad korī vajag tik tīru augsto skaņu paņemt – ne vella nesanāk.. te, pēkšņi – kā no ooooperas 😀 )
Kaķis pārlēca atpakaļ savā teritorijā. Domāju, nemūžam vairs neies uz to kaimiņbalkonu. Būs mācība. Nežēlīga, bet mācība.
Miniet , kas notika nākamajās sekundes simtdaļās? Tikko pabeigusi savu tīro āriju, knapi kā paspēju noķert manu apņēmīgo kaķveidīgo būtni pirms pārlēciena atpakaļ.. Skatos un saprotu – gaisā smaržo pēc atmaksas. Variācija par tēmu: KO SĒSI, TO PĻAUSI. Viņš (kaķis) tam sunim tūlīt parādīs, kur vēži ziemo..
Aizvēru balkona durvis. Atvēru tikai tad, kad bija radusies ideja par nepārvaramāka norobežojuma radīšanu. Žoga sienas augstumā. Nu tak jau cerēt uz sava kaķa izdzīvošanas instinktu vairs neuzdrīkstējos.
Varat nemaz neminēt, vai viņš ir mēģinājis jaunos norobežojumus šķērsot. Jo atbilde ir: protams, ka jā. Tāda neatlaidība, ka nenobrīnīties.
Šorīt atceroties šo starpgadījumu, kaut kā ienāca prātā teiciens, ka dzīvnieki esot saviem saimniekiem līdzīgi. Tad šitā es izskatos no malas? 😀 😀 😀 Njā. Nu nekas! Lai tad tā arī paliek! 🙂
Bet ja pavisam nopietni – turiet īkšķus – arī es negrasos padoties. Nē, ne jau kaimiņbalkona sakarā. Ir vēl dažas citas spožas idejas, kas ciemos saradušās 😉
Līdz vēlākam,
Dace
p.s. Ja kādam ienāca doma prātā, ka es bezatbildīga saimniece (pieļauju, ka tāda doma varēja ienākt prātā pēc visa iepriekšminētā), tad varu padalīties – vispār jau kāpņutelpā, kad abi (mans Mikijs ar kaimiņu suni) satiekas – tie ir varen draudzīgi. Suns luncina asti, kaķis mīlīgi pieglaužas..Bet nu balkons ir un paliek balkons. Tā tomēr ir teritorijas robeža 🙂
