Sen nav šajā sapņu vietnē pieminēta mīlestības tēma. Es pat teiktu – nepiedodami sen 😉 Tāpēc šovakar vēlos parunāt par mīlestību. To mīlestību, kas mājo ikvienā no mums. To, kas no dzimšanas brīža un pat vēl pirms tā rodas mūsu dvēselē. Jā, to mīlestību, kas pāri visam un kas nāk no ..Dievišķā. Un par tiem maģiskajiem trīs vārdiem, kas mūsos spēj to atkal padarīt dzīvu.
Jā, par tiem pašiem.
ES TEVI MĪLU.
Nē, ne tādā aspektā, kā varbūt pirmajā brīdī to saprotam. Tā nav atzīšanās mīlestībā, kas pastāv attiecībās starp diviem cilvēkiem. Pateikt savā sirdī šos vārdus nevis vienam īpašam cilvēkam, bet ikvienam cilvēkam.
Un ne jau TIKAI cilvēkam vien. 🙂
Visu savu mūžu mēs izdarām tūkstošiem dažādas izvēles. Tādējādi, uzņemoties atbildību par savu dzīvi. Atbildību, par to, kā savu dzīvi dzīvosim turpmāk. Atbildību par to, kādus pēdu nospiedumus atstājam aiz sevis. Par to, ko atstājam saviem bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem. Tieši šajā brīdī mēs veidojam savas dzimtas saknes.
Kā būtu, ja mēs viens pret otru ikdienā izturētos ar .. mīlestību? Gan pret saviem tuvajiem, gan arī pilnīgiem svešiniekiem. Pret ikvienu. Jo īpaši pret tiem cilvēkiem, kuri pret mums izturas dusmīgi, aizvainoti un agresīvi uzbrūkoši. Tieši šiem cilvēkiem mīlestības nereti pietrūkst visvairāk.
Nē, teikšu vēl savādāk 🙂 Kā būtu, ja mēs sāktu ar sevi? Un paši sev veltītu saudzējošu mīlestību? No ārpuses taču neviens nevar iedot to, ko mēs paši sev liedzam. Mīlestība mājo mūsos. Ne jau kaut kur ārpusē. Mīlestība dod piepildījumu. Iekšēju harmoniju. Un to, pēc kā ikdienas steigā visvairāk esam izslāpuši – iekšējā miera sajūtu. Un, ņemot vērā, ka mīlestība mājo mūsos, kāpēc gan pašiem sev nesniegt to, kas tik ļoti nepieciešams? Kāpēc gan neizmantot sev pieejamos resursus? Atmodināt mīlestību sevī 🙂
Ik pa laikam gadās iekļūt situācijās, kuras vai mutuļo no negācijām. Katru dienu satiekam absolūti dažādus cilvēkus – gan miermīlīgus, gan reizēm agresīvi noskaņotus. Jā, pirmais, ko gribas darīt – dots pret dotu – Tu man šitā, es Tev – tā! Saņem. Bet, ja dziļāk to situāciju paanalizē? Vai ir tā vērts? Un vai tas atrisina esošo situāciju? Atļaušos apgalvot, ka neatrisina vis. Padziļina tik attiecīgo problēmu vēl vairāk.
Ja paši varam izvēlēties ko radīt un mēs to varam izvēlēties (!!!), tad kāpēc lai mēs neizvēlētos vairot mīlestību? Ko mums dod tas, ja ap sevi vairojam slikto, skumjo, sāpīgo? Paši vien tā rezultātā ciešam.
Lielākai daļai cilvēku, manuprāt, patīk atrasties tīrā un sakārtotā vidē (ārēji redzamā). Varbūt ir vērts padomāt, kādu vidi radām ar savām domām, emocijām, jūtām? Kā būtu, ja mēs izvēlētos tīru vidi arī neredzamajai mūsu iekšējās pasaules daļai?
Nebūšu sevišķi oriģināla sakot, ka mūs reizēm visvairāk spēj izsist no līdzsvara un sakaitināt tās īpašības, kas ir mūsos pašos. Mēs nereaģētu uz īpašībām, ja mums pašiem tās nepiemistu. Mēs tās vienkārši nespētu atpazīt.
Un jau atkal – viss sākas ar mani pašu 🙂 Otrs tikai atspoguļo vājās vietas. Tā ir mācībstunda, kuras laikā varam sevi pilnveidot. Un šādā aspektā raugoties, nevis atsaukties kā sauc, bet paldies gan ir vērts pateikt. Tam cilvēkam, kurš mūs sakaitinājis vai, mūsuprāt, ‘uzbrucis’ 🙂
Īpaši, ja kāda situācija regulāri atkārtojas mūsu dzīvēs – ir par to vērts padomāt. Kas mūsos ir tāds, kas atkal un atkal liek nonākt tieši tajā pašā dzīves situācijā. Un kā es pats varu mainīt šo situāciju, lai tā šoreiz izveidotos savādāka. Ko varu no tās iemācīties? Ko varu darīt savādāk? Varbūt šoreiz varu risināt ar mīlestību?
Vēl viens jautājums, kas nedod mieru 🙂 – vai mēs spētu vienu dienu nodzīvot, nevienu nenosodīdami? Jā, nevienu. Tostarp, nenosodot arī sevi. Un nevienu citu cilvēku arī ne. Pat ne to autovadītāju, kurš īsi pirms sarkanās gaismas mēģina mūs apdzīt, lai paspētu izbraukt krustojumu.
Tas ir izaicinājums 🙂 Vismaz man noteikti 🙂 Nenosodīt..sevi. Un citus arī ne.
Viena diena, kuru izdzīvot bez nosodījuma.
Diena, kurā ap sevi nosodījuma vietā radīt mīlestības telpu. Pašai radīt un negaidīt no citiem 🙂 Vienu diena, kuru nodzīvot, izjūtot mīlestību pret sevi un ikvienu dzīvu radību.
Viena diena, kuru izdzīvot ar šo īpašo sajūtu es Tevi mīlu.
Un kas to zina, varbūt pēc šīs vienas dienas nāks atskārsme, ka gribam vēl tādu dienu. Un vēl vienu. Un vēl. Varbūt pat visu dzīvi? 🙂
Dzīvi, kurā mīlestība pāri visam.
p.s. šovakar, nākot mājās, kāpņu telpā sajutu cigarešu dūmu smaku. Kā jums šķiet, kāda doma bija pirmā, kura ieskrēja prātā? 😀 Protams, ka šī – kurš nejēga gan.. 😀
