Labvakar, mani foršie lasītāji! 😉
Pastāstīšu, ko šovakar daru. Mēģinu uzrunāt medijus. Izmantojot elektronisko saziņu:) (Jā, zinu, esmu neatlaidīga 😀 Nu negribu es kā suga izmirt. Būt pēdējā ..mamuts 🙂 ) Ja tas nelīdzēs, darīšu ko kardinālāku. Zvanīšu!!! 😀 Ja arī tas nelīdzēs, tad vēl kaut ko izdomāšu. Tomēr ceru iztikt bez kāpšanas Vanšu tilta margās 🙂
Šodien pamanīju feisbukā to video, kurā mūsu tautieši tiek aicināti atgriezties mājās. Emocionāli, jā. Bet ar šī video palīdzību neviens neatgriezīsies 🙁 Cilvēkiem, kas aizbraukuši, nav alternatīvu Latvijā. Nav iespējas nodrošināt sev iztiku. Nav iespēju nodrošināt sev normālu dzīvi. To pašu bezatbildīgi izsniegto banku kredītu dēļ. Jā, tieši tā – nevis bezatbildīga aizņemšanās, bet bezatbildīga aizdevuma izsniegšana!!! Kā nav kauna vispār to frāzi bezatbildīga aizņemšanās popularizēt? Kurš tajā procesā zinošāks – cilvēks parastais jeb finanšu institūcija?! Galvenais, peļņa. Ja nav peļņas, tad galvenais-lai nav zaudējumu. Viss vienkārši. Starp citu, tu bezatbildīgi aizņēmies, ja kas, tāpēc pats vainīgs. Nu nav tā taisnība, atbildība ir abām pusēm! Jā, zinu, ka iepriekšējam teikumam nav nekāda jēga. Zinu.
Lasīju ārzemēs dzīvojošo latviešu komentārus pie tā video. Viņiem šis video ir sāpīgs. Tāpat kā te palikušajiem. Lielākā daļa ne jau no laba prāta aizbraukuši. Viena daļa atgrieztos nekavējoties. Bet kāda dzīve viņus šeit sagaida? Atbraukt uz mājām, lai dziedātu savam bērnam “Circenīša Ziemassvētkus” – “nē, neprasi nav maizītes, skat, skat tur laukā zvaigznītes..”? Kāda jēga atgriezties? Kaut vai raudi. Nē, īstenībā esmu dusmīga! Tāpēc, ka zinu – mūsējie prom brauks vēl. Nekas netiek darīts, lai to apturētu. Pilnīgi nekas. Nu nevar tā sēdēt un neko nedarīt! Šobrīd nezinu, vai pati nebūšu aizbraucēju vidū.. Es negribu par to domāt. Laikam jau visvairāk šobrīd dusmojos savas bezspēcības dēļ.
Kāpēc es nemāku uzrunāt ļoti daudz cilvēku, tā lai mani sadzird? To, ka man īpaši labi nesanāk, to jau jūs paši labi redzat 🙂 Kaut ko daru ne tā, kā vajag. Bet ko? Dažus varbūt mulsina tas, ka runāju – piepildām manu Lielo sapni un tad turpinām pārējās ieceres. Var jau būt, ka es kļūdos, tomēr man liekas, cilvēki nemūžam un nekad neticēs, ka tas ir iespējams, ja neredzēs reālu piemēru, ka tas tiešām tā notiek.
Ja nevari radīt tādu brīnumu, ka rokās sadodas 37000, kā gan tev var ticēt, ka sadosies 3.7 miljoni? Man katastrofāli trūkst pieredzes šajā jomā. Tāpēc tā ir. Bet ar katru dienu man ir par vienu dienu vairāk pieredze 🙂
Protams, ka nav sevišķi gudri sadegt šeit izmisīgi cīnoties par savu Lielo sapni un arī liekot pamatus citu cilvēku sapņu īstenošanai. Tāpēc to nedarīšu 🙂 Darīšu ko citu. Meklēšu risinājumus. Meklēšu veidus, kā tikt pamanītai. Tam IR jāizdodas. Kaut kur noteikti ir risinājums. Varbūt pat vairāki. Tik atliek tos ieraudzīt.
Ko šovakar jums novēlēšu? Nē, ziniet, drīzāk lūgšu – ja ir tāda iespēja, varbūt kādā no sava ikvakara lūgšanām varat par mani ieminēties? Par to manu Lielo sapni? (http://dacepa.com/2015/02/05/vai-sapnis-par-brivibu-var-klut-par-istenibu-jeb-37-000-draudzigi-labestigu-rokasspiedienu-meklejumos/)
Un par to grandiozo ideju vēl 100 ģimenēm dot otro iespēju? Ja vien tas jūs neapgrūtina.
Es to daru katru dienu, bet varbūt man sanāk pārāk klusi. Laikam jau daudz par klusu, lai mani varētu sadzirdēt.
Ar mīlestību pret ikvienu no jums,
Dace
Paldies, Dačuk ka tu esi. Es gan vel neesmu paspiedusi Tev roku, bet noteikti Tev izdarīšu.
Es pastastīšu par sevi. Kad biju Latvijā un tikos ar tevi es neko daudz par manu nodarbošanos te uk nestāstiju, vai ne? Precīzi divus gadus atpakaļ es šeit uk, mūsu pašu mazpilsētuņā, kur mudž no latviešiem, “uztaisīju” latviešu biedrību ar domu sasaukt latviešus kopā un kopā arī svinēt svētkus, kopā dejot, dziedāt, skatīties latviešu filmas un daudz ko citu. Daudzi zināja par manu darbošanos, bet nepiedalījās. Katru nedēļas nogali vietējā krodziņā rīkoju balles. Tā bija vasara. Pirmā bija jūnijs “Retro ballīte”. Sākumā balles apmeklējums bija 0, bet ar katru nedēļu apmeklējums auga un auga. 18 novembra ballīte – krodziņš jau bija pilns ar mūsējiem. Mūsējie naski uz ballēšanos. 🙂 un tad es mēģināju visus sasaukt kopā uz tautas deju kolektīvu izveidošanu. Trīs saucieni uz tikšanos bija. Atsaucās 0. Zināja daudzi, bet… 🙁 mans mērs bija pilns, tāpat biju iztērējusi daudz naudas, lai uzturētu telpas un iegādātu nepieciešamās aparatūras. Var jau rakstīt projektus un iegūt finansējums, bet to nevar darīt viens. Pēdējais piliens bija pagājušā gada Ziemassvētku balle. Labi, ka paliku pa 0. Un tad es pārdomāju savas prioritātes – 1. Bērni, laiks ko pavadu ar viņiem. Pārdomāju – kāpēc man neizdodas sasaukt visus kopā? Teju vai visi latvieši manā mazpilsētiņā (draugos domubiedros pieteikušies 1335) mani pazīst un prasa padomus, bet kopā nesanāk. Grūti. Sapratu, ka man trūkst harizma, tā īpašā, maģiskā aura, kas cilvēkus pievelk. Tā aura/smarža kuru mēs ne jūtam, ne redzam.
Tagad mūsu mazpilsētiņā ir tautas deju kolektīvs!!!! Tā NAV mana vaina. Es nesasaucu kopā. To izdarīja mūsu kopīgā klases biedrene ( vārdu neminēšu, bet Tu zini) un viņai tas izdevās uz pirmo reizi!!!!! Viņai sekmīgi darbojas 4 gadus latviešu bērnu skoliņa “Sprīdītis”, pieaugušo amatieru teātris, bērnu amatieru teātris. Es no sabiedriskā darba atkāptos. Nu nav man harizma, lai pievilktu savējos kopā :(.
Jautāju daaaaudziem mūsējiem – Tev ir hipotekārais kredīts? Visi ka viens atbildēja: “nē nav, paldies Dievam ka nav. Bet ir visādi citādi kredīti”. Es turpināšu meklēt un stāstīt Tavu sapni.
Būs, būs!
Tev izdosies! X
Paldies, Agnese:) Man ir 92 rokasspiedieni! Un tas vairs nav 0. Lielākā dala no nepazīstamiem cilvēkiem. Varbūt pavisam neliela “elektroniskā” harizma man tomēr ir? Nezinu.
klātienē -tas ir savādāk, tur var veidot dialogu un pat dzirdēt atbildi! Virtuālajai videi ir dažādi trūkumi. Šis viens no tiem.
Ja nebūtu Tavas idejas, neviens kopā nesanāktu. Man tomēr škiet, ka iekustināt ir daudz, daudz grūtāk. Un tad vienā brīdī viss vienkārši “aiziet”. Tā kā tas pamatā ir Tavs nopelns, ka tur UK tas ir izdevies. Manuprāt.
Nē, es jau ar savu komentāru nevēlējos šeit paspīdēt. 🙂
Jā, tieši tā, iekustināt ir daudz grūtāk un laikietilpīgs process, bet, ja nav uz sitiena, tas vēl nenozīmē, ka nebūs nekad! Tas būs un viss aizies!!!! ”Vēsais angļu miers” – nav slikti, ja kas 🙂
xxx