Labvakar, mani foršie lasītāji! 😉

Pastāstīšu, ko šovakar daru. Mēģinu uzrunāt medijus. Izmantojot elektronisko saziņu:) (Jā, zinu, esmu neatlaidīga 😀 Nu negribu es kā suga izmirt. Būt pēdējā ..mamuts  🙂 ) Ja tas nelīdzēs, darīšu ko kardinālāku.  Zvanīšu!!! 😀 Ja arī tas nelīdzēs, tad vēl kaut ko izdomāšu. Tomēr ceru iztikt bez kāpšanas Vanšu tilta margās 🙂

Šodien pamanīju feisbukā to video, kurā mūsu tautieši tiek aicināti atgriezties mājās. Emocionāli, jā. Bet ar šī video palīdzību neviens neatgriezīsies 🙁 Cilvēkiem, kas aizbraukuši, nav alternatīvu Latvijā. Nav iespējas nodrošināt sev iztiku. Nav iespēju nodrošināt sev normālu dzīvi. To pašu bezatbildīgi izsniegto banku kredītu dēļ. Jā, tieši tā – nevis bezatbildīga aizņemšanās, bet bezatbildīga aizdevuma izsniegšana!!! Kā nav kauna vispār to frāzi bezatbildīga aizņemšanās popularizēt? Kurš tajā procesā zinošāks – cilvēks parastais jeb finanšu institūcija?! Galvenais, peļņa. Ja nav peļņas, tad galvenais-lai nav zaudējumu. Viss vienkārši. Starp citu, tu bezatbildīgi aizņēmies, ja kas, tāpēc pats vainīgs. Nu nav tā taisnība, atbildība ir abām pusēm! Jā, zinu, ka iepriekšējam teikumam nav nekāda jēga. Zinu.

Lasīju ārzemēs dzīvojošo latviešu komentārus pie tā video. Viņiem šis video ir sāpīgs. Tāpat kā te palikušajiem. Lielākā daļa ne jau no laba prāta aizbraukuši. Viena daļa atgrieztos nekavējoties. Bet kāda dzīve viņus šeit sagaida? Atbraukt uz mājām, lai dziedātu savam bērnam “Circenīša Ziemassvētkus” – “nē, neprasi nav maizītes, skat, skat tur laukā zvaigznītes..”? Kāda jēga atgriezties? Kaut vai raudi. Nē, īstenībā esmu dusmīga! Tāpēc, ka zinu – mūsējie prom brauks vēl. Nekas netiek darīts, lai to apturētu. Pilnīgi nekas. Nu nevar tā sēdēt un neko nedarīt!  Šobrīd nezinu, vai pati nebūšu aizbraucēju vidū.. Es negribu par to domāt. Laikam jau visvairāk šobrīd dusmojos savas bezspēcības dēļ.

Kāpēc es nemāku uzrunāt ļoti daudz cilvēku, tā lai mani sadzird? To, ka man īpaši labi nesanāk,  to jau jūs paši labi redzat 🙂 Kaut ko daru ne tā, kā vajag. Bet ko? Dažus varbūt mulsina tas, ka runāju – piepildām manu Lielo sapni un tad turpinām pārējās ieceres. Var jau būt, ka es kļūdos, tomēr man liekas, cilvēki nemūžam un nekad neticēs, ka tas ir iespējams, ja neredzēs reālu piemēru, ka tas tiešām tā notiek.

Ja nevari radīt tādu brīnumu, ka rokās sadodas 37000, kā gan tev var ticēt, ka sadosies 3.7 miljoni? Man katastrofāli trūkst pieredzes šajā jomā. Tāpēc tā ir. Bet ar katru dienu man ir par vienu dienu vairāk pieredze 🙂

Protams, ka nav sevišķi gudri sadegt  šeit izmisīgi cīnoties par savu Lielo sapni un arī liekot pamatus citu cilvēku sapņu īstenošanai. Tāpēc to nedarīšu 🙂 Darīšu ko citu. Meklēšu risinājumus. Meklēšu veidus, kā tikt pamanītai. Tam IR jāizdodas. Kaut kur noteikti ir risinājums.  Varbūt pat vairāki. Tik atliek tos ieraudzīt.

Ko šovakar jums novēlēšu? Nē, ziniet, drīzāk lūgšu – ja ir tāda iespēja, varbūt kādā no sava ikvakara lūgšanām varat par mani ieminēties? Par to manu Lielo sapni? (http://dacepa.com/2015/02/05/vai-sapnis-par-brivibu-var-klut-par-istenibu-jeb-37-000-draudzigi-labestigu-rokasspiedienu-meklejumos/)

Un par to grandiozo ideju vēl 100 ģimenēm dot otro iespēju? Ja vien tas jūs neapgrūtina.

Es to daru katru dienu, bet varbūt man sanāk pārāk klusi. Laikam jau daudz par klusu, lai mani varētu sadzirdēt.

Ar mīlestību pret ikvienu no jums,
Dace