-Kāpēc cilvēki baidās būt patiesi?-
-Jo baidās, ka viņus nesapratīs. Baidās tikt sāpināti.-
-Bet ar izlikšanos var sāpināt daudz vairāk.-
-Tā it kā ir vieglāk. Cilvēkam liekas, ka tā viņš sevi pasargā. Reizēm cilvēks nolemj, ka tā var pasargāt arī otru. Reizēm cilvēks tik ļoti iejuties tajā lomā, ko spēlē, ka vairs nespēj izšķirt kur patiesums, kur izlikšanās.-
-Bet tad taču sāp cilvēka dvēselei!-
-Dvēseles sāpes tik viegli ieraudzīt neviens nevar. Tās var noslēpt.-
-Bet tas nenozīmē, ka dvēselei nesāp.-
-Nenozīmē gan. Protams, ka sāp. –
-Daudz vienkāršāk taču būtu izvēlēties šo – esmu patiess vienmēr un visur?-
-Tas prasa lielu drosmi.-
-Visiem cilvēkiem tādas nav?-
-Drosme ir visiem. Vairāk vai mazāk. Bet ir.-
-Tad kāpēc cilvēki to neizvēlas?-
-Būt patiesam nozīmē piedzīvot ne tikai savas dvēseles sāpes. Būt patiesam nozīmē sajust arī citu cilvēku dvēseļu pārdzīvojumus.-
-Bet sajust var ne jau sāpes vien. Sajust var arī prieku!
-Jā, arī prieku. Tā var piedzīvot pilnīgi visu.-
– Vai tikai tā cilvēka dvēsele pa īstam var satikt citu cilvēku dvēseles?-
– Jā. Tikai ar patiesumu.-
