Labvakar manu lasītāj,

Šodien manās rokās nonāca pavisam veca un apbružāta burtnīca. Jā, paspēju jau ielikt sociālājos tīklos 🙂 To, kas tapusi pirms 21 gada. Interesantas sajūtas nudien. Pārdomas kā izrādās rakstu jau stipri pasen 🙂 . Re kā, kaut kad jau atgriežamies pie sevis atkal. Atnākam mājās. Bērnībā sapņoju kļūt ne tikai par dziedātāju un dejotāju, bet mazliet lielākā vecumā – arī par rakstnieci. Nezinu, par rakstnieci laikam vēl nevar mani nosaukt.  Tas jānopelna. Varbūt reiz dzīve sanāks. Varbūt nopelnīšu 😉 Toties pilnīgi noteikti esmu rakstītāja 🙂

Šovakar gribu atgriezties (savā ziņā atgriezties, savā ziņā varbūt palūkoties no jauna) par spēju būt patiesiem, īstiem un neviltotiem. Nedarīt to pa pusei. Bet būt tādi pilnībā ikkatru savu dzīves sekundi. Pievienoties visā ko darām ar sirdi un dvēseli. Un neko, itin neko šajā dzīvē nedarīt pa pusei.

Nevar priecāties pa pusei, nevar mīlēt pa pusei, nevar piedot pa pusei, nevar būt patiess pa pusei, patiesībā it neko nevar izdarīt pa pusei. Vai nu priecājamies, vai nepriecājamies. Vai piedodam, vai nepiedodam. Vai esam patiesi, vai tomēr dzīvojam nepatiesumā.

Nē, ne par galējībām šoreiz runa. Ne tā, ka ir tikai melns vai balts. Noteikti nē! Ir pilnīgi visas krāsas:) Un cik vēl krāsu pustoņi, ceturtdaļtoņi un kas tik vēl ne! Vairāk domāju par to, ka nevar dzīvot remdenu dzīvi. It kā labi, it kā ne pārāk. Pa pusei dzīvot.

Kas kavē mūs būt patiesiem pret sevi un citiem cilvēkiem? BAILES. Tas arī viss. Tikai un vienīgi bailes. Jā, jau atkal. Vecās, mīļas, labās baiļu palaidnes. Bailes no sāpēm, bailes no vilšanās, bailes no tā, ka neatbildīsim citu cilvēku priekšstatiem par sevi. Varbūt pat pamatīgi nopūlamies, lai uzturētu dzīvus priekšstatus par sevi paši. Kā vārdā? Aiz maskas vienmēr vieglāk paslēpties. It kā vieglāk. Bet – kad tik tālu paši no sevis prom aizejam, vairs nespējam satikt cilvēkus sev līdzās. Kā gan lai satiktu, ja paši sevi labi ja pa pusei satiekam?

Atceros, ka veidojot šo blogu, man uzdeva jautājumu; “Klau, Tev nav bail? Paņem pseidonīmu! Paslēpies! Būs vieglāk!” Aizdomājos pāris sekundes. Un toreiz atbildēju: “Nevar satikt otru cilvēku, ja dzīvo slēptuvē. Ja gribi pa īstam satikties, pašam arī vajag būt īstam.” Starp citubailes bija ne reizi vien. Un vēl tagad ik pa laikam IR 🙂 Bet bailes vienmēr var pārvarēt. Ja bailēm ļauj diktēt savu dzīvi, neko vairāk par remdenu dzīvi nespēsim piedzīvot. Varbūt kļūdos. Tāda ir mana iekšējā sajūta 🙂

Cik ilgi mēs dzīvosim?

Kā kuram lemts.  Kā nu kuram dots. Bet visiem mūsu mūžiem ir viena kopīga iezīme. Tas nav bezgalīgi garš. Ja šo mēs atcerētos savās ikdienās, esmu droša, ka daudz ko darītu pavisam savādāk. Un diezgan ticami izdarītu izvēli par labu dzīvei, kas tiek dzīvota līdz dvēseles stīgu dziļumiem. To dzīvi, kur dvēseles var satikties. Nekad vairs nedarītu sev pāri. Tātad, nedarītu arī otram. Un būtu patiesi it visā. Un nebaidītos par to, ka mūsu izvēle kādam var nepatikt. Nekas nav svarīgāks par tevi pašu. Nē, tas nav egoisms. Tā ir godīga atbilde. Nevari satikt otru, ja neļauj sev satikt pats sevi. Lai pa īstam satiktos, pašam arī vajag būt īstam 😉

Neko, pilnīgi neko šī dzīve nepiedāvā ar garantijām. Darbs šodienā nenozīmē darbu rīt. Laulība šodienā nenozīmē laulību rīt. Vientulība šodienā nenozīmē vientulību rīt. Veselība šodienā nenozīmē garantiju nesaslimt nekad. Man tuvs cilvēks reiz teica: ‘divas lietas gan šajā dzīvē ar garantiju – piedzimšana un aiziešana. Kas attiecas uz pārējo – garantiju nav. Dzīvo un izbaudi katru savas dzīves mirkli!”

Bet lai to spētu – ir nepieciešams būt patiesam. Būt patiesam, lai apzinātos sevi. Saprastu, ko īsti tu vēlies no šīs dzīves? Kas ir tā, kā tev pietrūkst visvairāk? Ko vari darīt, lai to mainītu? Un darīt – jau tagad. Nevajag baidīties no nesapratnes. Citiem varbūt ērti, ka tu dzīvo pa pusei.

Dzīvot pa pusei pie ne bezgalīgi gara mūža? Upurēt pilnīgi visus savus sapņus? Var. To var darīt. Tomēr, būtu labi, ja būtu atbilde – kā vārdā..?

Stereotipi ir vērā ņemams arguments🙂 Tomēr nekas, itin nekas šajā dzīvē nav jādara tikai tāpēc, ka tā ‘vajag’. Ja vēlamies vairot ciešanas, tad varam darīt, kā vajag. Ja tā vajag spēj darīt mūs laimīgus – arī tad var izvēlēties šo argumentu. Bet ja nu ne? Ja nu ceļš, par kuru ejam, ved aizvien tālāk prom no sevis? Kurš būs tas, kurš mūs atvedīs atpakaļ? Neviens cits to nevar izdarīt. Pilnīgi neviens cits to otra vietā izdarīt nevar 😉 

Dzīvojiet šim mirklim. Neko neatlieciet uz to visaptverošo vēlāk. Ieklausoties sevī, nav iespējams izdarīt kļūdainas izvēles. Un tā ir iespēja pa īstam satikt sevi. Un tikai tad satikt cilvēkus sev līdzās. Bez maskām. Īstus. Dzīvus. Un patiesus. Ja vien mēs apzinātos, cik brīnišķīgi esam tad, kad noņemam šīs maskas. Un vairs neko nedarām pa pusei 😉 Atsakāmies no remdenas dzīves. Nedzīvojam tā, kā sagaida citi. Dzīvojam paši sev. Un caur to, ko darām un kā dzīvojam, spējam noglāstīt ne tikai savu dvēseli vien. Bet spējam pieskarties arī otra cilvēka dvēselei.

Dace