Par brīnišķīgiem Cilvēkiem mums apkārt

jeb pāris gadījumi iz dzīves, kas ļauj ticēt brīnumu eksistencei

Gadījums Nr.1

Pirms vairākiem gadiem, kad mans bērns vēl bija pavisam mazs jeb drīzāk tajā vecumā, kad drīkstēju visur iet viņam līdzi :D, tepat bērnu pilsētiņā nejauši atstāju savu mobilo telefonu uz soliņa.

Attapos tikai pēc kādas pusstundas. Palūdzu draudzenei telefonu un mēģinu zvanīt uz savu numuru. Neticēsiet, bet otrā galā kāds arī atbildēja! Es aiz pārsteiguma uz brīdi pat apstulbu.

Jā, esot atradis šo tālruni, atradējs stāstīja. Paņēmis, lai kāds cits nepaņem. Esot sazvanījis mammu. Biju neizpratnē.

„Kādai mammai Jūs zvanījāt?”, lēnām pārjautāju.

„Nu kā, atradu Jūsu tālrunī uzrakstu mamma un uz to numuru arī uzzvanīju,” cilvēks skaidroja tālāk. „Kā gan savādāk lai atdodu Jums to telefonu?”

Sāku stāstīt, ka es šobrīd joprojām bērnu pilsētiņas apkaimē atrodos un jautāju, vai būtu iespējams satikties?

„Palieciet turpat”, viņš noteica. „Es Jums tūlīt to telefonu aizvedīšu”.

Un, ziniet, atveda ar’! Prasīju, kā atlīdzināt. „Neko nevajag, dzīvē taču gadās visādi! Prieks, ka varēju palīdzēt!”

Jau atvadoties, viņš vēlreiz atgādināja: “Bet piezvaniet mammai, pasakiet, ka viss kārtībā!”
Diemžēl vairs neatceros viņa vārdu, bet – vēlreiz paldies tam cilvēkam, kas palīdzēja. Kaut tādu Cilvēku būtu iespējami vairāk!!!

Gadījums Nr.2

Ne tik ļoti sen, bet arī būs kādi vairāki gadi pagājuši. Biju novietojusi savu gados cienījamo dāmu kādas ieliņas malā un pati devusies uz veikalu. Pēc apmēram piecpadsmit minūtēm atgriežoties konstatēju, ka labajā pusē iesista bukte. Skaidri zinu, ka pirms tam vēl nebija. Nu labi, cik atcerējos, man šķita, ka pirms tam vēl nebija. Protams, tuvākajā rādiusā vairs nevienu nemanu. Nevienu, kurš izskatītos vainīgs. Sajūta nepatīkama, bet ko gan tur vairs var izdarīt.

Un tagad – šī stāsta brīnumainā daļa:) No blakus esošā veikaliņa skatloga dzirdu troksni. Ieskatos cītīgāk un redzu mājam kādu sievieti. Pārliecinos, vai aiz manis kāds nestāv:) Ir gadījies dzīvē šad un tad sirsnīgi māt pretī un pēc īsa mirkļa apjaust, ka kaut kā neveikli sanācis :D.. Nē, šoreiz tie mājieni jeb drīzāk aicinājumi ieiet veikalā patiešām domāti man.

Dodos ar. Tikko esmu pārkāpusi pāri veikala slieksnim, veikala darbiniece tūlīt dod man lapiņu.

„Dzirdēju troksni, piegāju pie loga, redzēju to mašīnu, kas uzbrauca virsū tai otrai mašīnai. Pierakstīju šofera numuru un automašīnas marku. Viņš aizlaidās no notikuma vietas,” sieviete stāsta. Papildus tam arī saņemu aprakstu ko līdzīgu tam, pēc kā mierīgi varētu izveidot fotorobotu 🙂

Stāvu un neticu savām ausīm. „Paņemiet to lapiņu”, veikala darbiniece saka, „varbūt Jums noder”.

Ar ko šis stāsts beidzās? Ar to, ka tās pašas dienas vakarā vainīgais atbrauca pie manis, lai atvainotos. Sedza nodarīto skādi.

Arī šeit varu teikt tikai to pašu – mīļš paldies tai sievietei! Varēja taču nedarīt neko un izturēties vienaldzīgi. Varēja, bet viņa to neizdarīja! Jau atkal tas pats – cilvēcīga attieksme pret līdzcilvēku.

Bet vai zināt, kāds ir mana šī vakara galvenais stāsts? Stāsta nosaukums ir “Paldies, kaimiņ, ka izglābāt man dzīvību!”

Man bija 17 gadu. Kā nu gadījās, kā ne – ķīviņā, kādi nu tie reizēm mēdz būt starp brāļiem un māsām, strīda karstumā (šo labāk lasiet tā: agresīvi mēģinot iekļūt brāļa istabā) ar rokas apakšdelmu sašķēlu biezo durvju stiklu.

Niansēs neizplūdīšu, bet šausmenēs redzētais ir tīrā atpūta pēc tā skata, ko atceros vēl šobaltdien. Visas iespējamās artērijas ir pušu. Nav gluži tas pats, kas pirkstā iedurt. Viss notiek aumaļām.

Ziniet, tādās situācijās šoks iestājas diezgan fiksi. Ņemot vērā manu neatlaidīgo raksturu, man mazliet vēlāk – bet arī ..knapi paspēju. 

Ar visu to, kāda nu esmu tajā brīdi, mēģinu saklauvēt kāpņutelpā esošos kaimiņus. Varu tikai attālināti apjaust, ko cilvēks  ar vājākiem nerviem juta tajā brīdī, kad darba dienas vakarā caur to kāpņu telpu viņam bija mājās jātiek. Gar visiem tiem rokturiem, kurus biju paspējusi izmisumā paraustīt.

Manā stāvā neviena nav. Skrienu stāvu zemāk. Man par laimi, tur cilvēki mājās. Kaimiņiene ar bālu sejas izteiksmi tuvu ģībonim. Bet kaimiņš!!! Katram novēlu, lai kaimiņos tāds CILVĒKS. Krievu valodā runāja. Rakstīšu latviski. Apstrādājot manu savainoto roku optimistiskā balss tonī (šādā situācijā dzirdēt optimismu – tas ir vairāk nekā balzāms dvēselei) viņš teica apmēram tā: “Tā, un tagad mēs paņemsim žņaugu! Tā – labi jānosien! Siešu stipri! Tev sāp! Zinu, zinu! Tu ļoti labi turies! Tagad ātros izsaukšu! Tu malacis, turies. Drīz būs klāt kārtīga palīdzība!”

Šis brīnišķīgais Cilvēks man toreiz izglāba dzīvību!!! Zinu, ka viņš šo rakstu nelasīs. Bet no sirds PALDIES Jums, ka toreiz mani izglābāt!!! Nebūtu Jūs, nebūtu arī manis.  Nebūtu manis, nebūtu arī mana dēla. Tā nu tas ir.

Pēc ilgstošas operācijas slimnīcā un augsti profesionāliem šūšanas paraugdemonstrējumiem, mani sašuva. Toreiz ilgi sagulēju slimnīcā. Un izveseļojos.

Starp tādiem brīnišķīgiem un sirsnīgiem cilvēkiem dzīvoju. Varbūt tieši tāpēc arī ir tik liela dūša drosmīgiem izaicinājumiem?  Varbūt tāpēc tik Liela vēlme izdarīt kaut ko patiešām vērtīgu šajā dzīvē? 

Gan jau lielākā daļa no Jums tomēr būs sapratuši, ka šī emuāra vietne nekad nav bijusi tikai par to, kā iegūt 37000 eiro. Te ir citas vērtības apakšā. Bet. lai Lielas lietas izdarītu, ar kaut ko ir arī jāsāk.. Vēlos vairot labestību, cilvēcību, sirsnību, ticību sapņiem un sniegt iedvesmu. Par to, cik svarīga ir rokās sadošanās. Par to, ka esam viens otram. CILVĒKS CILVĒKAM. Ļoti ceru, ka kādā brīdī tas arī izdosies! Katrā ziņā es turpināšu meklēt veidu, kā to paveikt;)

Ar milzīgu pateicību, Dace