Iepriekšējo fragmentu, ja vēlies,  vari izlasīt šeit  😉

***

“Tu noteikti gribēsi zināt, vai uz Zemes visas būtnes ir līdzīgas gaismiņām. Pastāstīšu tev arī to.

Tikko ierodoties šajā pasaulē, Dvēseles spīd. Katrā Dvēselītē dzīvo spoža un balta gaismiņa. Ir dvēseles, kas uz Zemes atrodas jau ilgāk, un šo gaismiņu vairs neredz. Bieži vien neredz tāpēc, ka ir pazaudējušas pašas savējo. Bet piedzimstot gaismiņa ir pilnīgi visām..

Tomēr.. Tu nebēdājies vis, ja savējo esi pazaudējis. To var atjaunot. Vieglāk nekā tu domā. Atļauj sevi apskaut Dvēselei, kuras gaismiņa mirdz joprojām. Un arī tava gaismiņa iemirdzēsies no jauna.

Kā gan zināsi uzmeklēt Dvēseli, kuras gaismiņa mirdz? Kā varēsi to ieraudzīt, ja jau kādu laiku nespēj redzēt neko, kas gaišāks par tumši pelēku mākoni?

Arī tas ir viegli. Tev tikai jāvēlas gaismiņu sevī iedegt no jauna. Un Dvēsele, kas to pirmā pamanīs un būs tev tajā mirklī vistuvāk, tev arī dāvās savu apskāvienu. Un arī tu mirdzēsi.”

Zvaigžņu mazulis klausījās, elpu aizturējis. Zeme ir tik brīnumaina vieta! .. ja nu Dvēsele spožumu netīši nozaudē, to atkal var iedegt no jauna… Dvēselei tikai jāvēlas mirdzēt.. Mazulis smaidīja. Un lūdza pastāstīt, kāpēc Dvēseles tā dara. Kāpēc vienai Dvēselei ir svarīgi, lai mirdzētu arī otra.

“Labestība. To sauc par Dvēseles labestību. Un tā Dvēselē mīt vienmēr.. Arī tad, ja gaismiņa it kā izdzisusi. Arī tad, ja Dvēsele vairs gaismiņu neredz. Labestība Dvēsele dzīvo vienmēr.     Bet lai to pamodinātu, vajag kādu, kas dāvās apskāvienu. Gaišas Dvēseles apskāvienu..” /../

/…turpinājums no  “Kā Zvaigžņu mazulis Zemi satika”./