Tā kā šajā vietnē viss par un ap sapņu īstenošanu ;), tad šovakar parunāsim par ..manipulēšanu. Jocīgs sākums, zinu. It kā galīgi nepiestāv sapņu tematikai. 🙂 It kā.
Bet..
Ja ļaujamies manipulēšanai vai gluži neapzināti darām to paši ar citiem cilvēkiem, sapņi viennozīmīgi netiek mums klāt. Un otrādi. Mēs netiekat klāt saviem sapņiem. Kāpēc tā ir? Jo manipulēšana neļauj .. Tā neļauj mums apjaust sevi un savas vēlmes un vajadzības.
Lai citi varētu ar mums manipulēt, mums ir jājūtas par kaut ko vainīgiem vai arī no kaut kā ir jābaidās.. Kamēr vien mūsos būs šī iedomātā vainas apziņa un/vai bailes, vai nu paši manipulēsim ar citiem vai citi varēs manipulēt ar mums.
Vai tā būs reklāma veikala skatlogā, kas aicinās mūs nopirkt pilnīgi nevajadzīgu lietu, jo mēs esam to pelnījuši smagi strādādami;) vai arī kāds vainas sajūtu izraisošs mediju lasāmgabals, vai šausmas iedvesošas ziņas TV ekrānā.
Reizēm jūtamies vainīgi attiecībā pret sevi. Un mēģinām sevi palutināt ar kādu jauniegādātu lietu. Vai saldumiem, piemēram 🙂 Bet ne jau tā lieta ir tā, kas tajā brīdī vajadzīga. Nereti tā, kas patiesi vajadzīga ir ne kas cits kā tikai un vienīgi.. mīlestība.
Jā, nav svarīgi, kas tieši izraisa šo vainas apziņu. Svarīgi, ka spēj izraisīt. Manipulēšana liek mums izdarīt to, ko citos apstākļos mēs nemaz nedarītu. Kad kaut ko darām tāpēc, lai patiktu, lai mūs mīlētu, lai mēs būtu pietiekami labi citiem – tā ir ļaušanās .. manipulācijai.
Man jau liekas, ka tāds tipisks piemērs manipulēšanai savstarpējās attiecībās ir frāze: “ja Tu mani mīlētu un es Tev būtu patiešām svarīgs/-a, tad Tu nekad..” un nobeigums dajebkāds. Ja mīlestībā tiek ienestas šīs tirgošanās frāzes, tā jau ir vistiešākā manipulācija ar otru cilvēku, lai panāktu sev vēlamo rīcības modeli. Mīlestībai nav nekāda sakara ar manipulēšanu. Ir manipulēšana. Un ir Mīlestība. Divi pavisam atšķirīgi jēdzieni.
Bet, lai saprastu no kurienes šai īpašībai – vēlmei manipulēt vai kļūt par manipulēšanas objektu – kājas aug 🙂 – jau atkal varam palūkoties tālajā bērnībā. Jā, tajā pašā bērnībā, kurā neesam saņēmuši mums nepieciešamo drošības sajūtu tā, kā ļoti būtu vēlējušies un sajūtu, ka esam mīlēti.. Ne tāpēc, ka mūsu vecāki nebūtu gribējuši mums to sniegt. Nē. Tāpēc, ka mūsu vecākiem arī bijusi tāda pati bērnības pieredze un arī viņiem šis viss bērnībā ļoti trūcis. Un kā lai iedod to, kā pašam nav..?
Un iespējamais notikumu attīstības scenārijs ir gluži vienkāršs. Lai saņemtu tik ļoti nepieciešamo uzmanību, bērni nereti ir gatavi darīt jebko. Jebko arī nozīmē jebko. Un arī vecāki reizēm mēdz lietot to pašu frāzi: “ja vien tu mani mīlētu, tad.. ” vai arī “es tevis dēļ tik smagi strādāju, lai tev nekā netrūktu, bet tu..” vai arī vēl neveselīgā salīdzināšana “kāpēc Tu neesi tāds kā ..”. Detaļas vairs nav tik svarīgas. Svarīgi ir tas, ka sākas sava veida apburtais loks. Loks, kurā vairs nav ne miņas no .. mīlestības. Tikai neapzināta vainas apziņas sēšana. Un neapzināti apzināta manipulēšana.
Cilvēkam, kurš bērnībā piedzīvojis šo bezpamata vainas apziņu un no tās izrietošo manipulēšanu, bērnībā uzkrātā pieredze paliek arī pieaugušā vecumā. Gluži neapzināti, būdams pieaudzis, cilvēks iekļūst tajos pašos slazdos. Un vairs nespēj saredzēt, ka dzīvi, kādu viņš it kā izvēlējies, patiesībā ..
NAV IZVĒLĒJIES VIŅŠ PATS..
Kas ir svarīgi, ja nonākam pie šādas atklāsmes? Svarīgi ir apjaust, ka neviens pie tā nav vainīgs. Svarīgi ir nevienu nevainot. Bet uzņemties atbildību un izdarīt izvēli – no šī brīža un turpmāk es.. Un te nu katrs var ielikt to, kas katram pats svarīgākais.
Mēdzam domāt par to, ko citi par mums domā. Bet ir ļoti svarīgi, ko mēs paši domājam par sevi. Un vai apzināmies to, ko vēlamies paši. Savas vajadzības, savas vēlmes. Vai tās īstenojam?
Dzīve, ļaujoties manipulācijām? Vai tomēr savas dzīves veidošana saskaņā ar sevi? Tā ir katra brīva izvēle. Bet, ja izvēle IR, kāpēc gan neizvēlēties dzīvi, kas sniedz harmoniju? Dzīvi bez manipulācijas..? 😉