Mīļš sveiciens Tev šajā saulainajā un arī patīkami siltajā sestdienā!
Nu ir atkal pietiekami vēss, lai varētu radīt dažas rindkopas 🙂 Patīkami saulains un patīkami vējains. Viss kā radīts patīkamai rakstīšanai 🙂 Ceru, ka jums būs arī patīkama lasīšana 😉
Tā, par ko gan šodien? Šodien vēlos parunāt par mīlestību. Par patiesu mīlestību. Un par šķēršļiem, kurus radām paši, lai šo mīlestību ..nepiedzīvotu. Un pēc tam ciešot domātu, par ko gan man tas viss.
Esmu jau kaut kad rakstījusi par ēnas pusi, kas mīt katrā cilvēkā. Un cik labi tās iepazīšana palīdz ‘satikt’ pašam sevi. Iepazīt sevi – ne tik baltu un ne tik pūkainu. Iepazīt savu tumšo pusi. Un spēja sev atzīt, ka bez ārkārtīgi sirsnīgajām un foršajām īpašībām, ēēe, mmm, nu-u-u ir tādas, kuras galīgi nav spīdošas – prasa lielu dūšu. Ar atzīšanu parasti nepietiek. Nepieciešams arī pieņemt šo daļu sevī. Pieņemt ko tādu, kas nepatīk, vienmēr ir izaicinājums. (vieglāk ir izlikties, ka mūsos nepatīkamais nemaz neeksistē) Un ja tas viss vēl vienas personas ietvaros. Pat aizmukt nav iespējams. No sevis tak neaizbēgsi. Dzīvē esmu mēģinājusi vairākkārt. Ja nu gadījumā kāds vēl par to šaubās, varu apliecināt – tiešām nevar. Bēgot no sevis var iekrist depresijā. Un pēc tam tik un tā kaut kad ar sevi ‘jāsatiekas atkal’. Ja no depresijas grib atbrīvoties, ar sevi būs jāsatiekas 🙂
Kāds gan ēnas pusei sakars ar mīlestību? Vistiešākais. Tas rada galveno šķērsli, kas traucē mums mīlēt. Līdz ar ēnas pusi var piedzimt drāma. Un tā sākas brīdī, ja paši savas ne tik spožās īpašības ne par ko nepamanām un neatzīstam, bet pilnīgi noteikti tieši tādas saredzam cilvēkā, kas mums līdzās. Un izvēlamies šos cilvēkus mainīt. Izmainīt šīs īpašības, kas mums dikti nepatīk (arī jau rakstīju, ka parasti visvairāk nepatīk tās īpašības, kas ir mūsos pašos un jo vairāk tādu ir, jo vairāk nepatīk. Vien bēdīgi tas, ka saredzam to otrā ne paši sevī.) Ja dikti smags gadījums, varbūt pat sākam sodīt sev mīļo cilvēku par to, ka viņš ir tāds, kāds ir. Jo nepamanām baļķi, kas paša acīs iemājojis. Visiem zināms, ka izmainīt var tikai sevi. Sevī problēmu attiecīgajā brīdī nesaredzi, tātad arī sevī neko izmainīt nevari. Un turpini pieprasīt izmaiņas no otra cilvēka. Protams, ne jau apzināti. Nē. Bet mūsu atbildības daļu tas nemazina. Nezināšana taču nekad neatbrīvo no atbildības.
Spēt noķert šādu brīdi un atpazīt, ka liec uzņemties otram to, ko patiesībā jāpamaina sevī pašam, ir liela māksla. Un spēt apstāties – augstākā pilotāža. Par piedošanas palūgšanu un atvainošanos no sirds nemaz nerunājot. Lai neizpostītu to, ko pilnīgi noteikti un nekādā gadījumā nevajag izpostīt. Lai neizpostītu savstarpējas attiecības. Lai neizpostītu mīlestību. Tā vietā spēt apstāties un no sirds atzīt pašu patiesāko: ‘es mīlu Tevi’. Pateikt šos vārdus otram cilvēkam tā vietā, lai dusmotos par viņa sliktajām īpašībām, īpašībām, ar kurām viņš galīgi neatbilst mūsu priekšstatiem par to, kādam viņam vajadzētu būt. Pieņemt un vienkārši mīlēt. Un neko neuzspiest, vienkārši būt līdzās. Mēs paši esam tālu no ideāla. Visiem, pilnīgi visiem ir gan labas, gan ne tik labas īpašības. Bet ir svarīgi neuztiept savu ēnaino daļu otram cilvēkam. Un spēt pieņemt, ka otram cilvēkam arī drīkst būt ēnas puse. Spēt iemīlēt arī ēnas pusi. Gan savējo, gan to, kas mīt otrā cilvēkā.
Kāpēc ir reizēm tik grūti būt patiesam pret sevi? Bail, ka tad nemīlēs. Bail palikt vienam.
Kāpēc reizēm iecērtamies un pieprasām, lai otrs būtu tāds un ne savādāks? Jo.. Uzliekam ačgārnus akcentus. Skatāmies uz situāciju caur pilnīgi greiziem spoguļiem. Redzam un sadzirdam to, ko vēlamies, jo ēnas daļā esošās īpašības sit augstu vilni. Sagrozām faktus Nedzirdām to, ko otrs mums mēģina pateikt. Dzirdam to, ko grib dzirdēt ego. Tad vēl pieslēdzas stereotipi. Galu galā iespītējamies.
Iespītējamies tā vietā, lai.. mīlētu.
Jā, reizēm tas prasa lielu drosmi un lielu spēku, pateikt: “Es mīlu Tevi. Lūdzu, piedod. Es kļūdījos. Man nebija taisnība.”
Un tomēr tieši tas ir vienīgais, ko varam darīt situācijā, kad otru nepelnīti esam sāpinājuši. Un nodarījuši otram cilvēkam pāri. Uzlikuši otram cilvēkam to atbildības daļu, ar kuru būtu jātiek galā pašam. Likuši otram cilvēkam izmainīt īpašības, kas mīt mūsu pašu ēnas pusē. Ja tas ir cilvēks, kuru no sirds mīlam, tad pamatīgi esam nodarījuši pāri arī sev. Kāpēc gan iznīcināt to, pēc kā visu mūžu esam tiekušies? Kāpēc gan iznīcināt mīlestību..? Lai atkal varētu turpināt ciest?
Nav vērts padoties pie pirmajām grūtībām savstarpējās attiecībās. Nu nav vieglāk uzsākt jaunas attiecības. Visticamāk turpinājums sekos no tās vietas, kur pabeidzāt iepriekšējās. Un tāpēc, ja vien varat – nepadodieties. Aiziešana katram uz savu pusi pilnīgi noteikti nav vienīgais konfliktu risināšanas veids.
Un ja ir mīlestība.. abpusēja mīlestība – nevis iznīcināt, bet visiem spēkiem to saudzēt. Neatņemt sev iespēju būt laimīgiem. Galu galā – neatkārtot dzimtas modeli, kas klīdis dzimtas ietvaros paaudžu paaudzēs. Mītus par to, ka neesam mīlestības cienīgi. Par to, ka mūs nav iespējams mīlēt. Un varbūt vēl kādi citi mantojumā nodoti priekšstati par attiecībām un mīlestību.
Ikviens esam mīlestības vērts. Un ikviens spējam mīlēt.
Jebkura šķēršļu pārvarēšana kopīgiem spēkiem attiecībām spēj dot jaunu dzīvību. Tieši grūtību nevis prieka mirkļu kopīga piedzīvošana spēj pacelt attiecības jaunā kvalitātē. Ļauj pārdzimt tām citā veidolā. Tās ir attiecības, kuru pamatā ir patiesa un dziļa cieņa, sapratne, spēja sadzirdēt, spēja ieklausīties. Tās ir attiecības, kas balstītas tikai un vienīgi uz mīlestību. Un visi pārējie sīkumi un ego negludumi aiziet otrā plāksnē.
Lūdzu, piedod. Es tevi ļoti mīlu.
Tie ir vārdi, ar kuriem varam kļūt patiesi. Tik patiesi, lai mūsu dvēseles spētu satikt viena otru. Un satiekoties paliktu kopā. Un spētu piedzīvot mīlestību. Piedzīvot to, pēc kā tik ļoti ilgojamies. Mīlēt un būt mīlēti.
Mīlestības un sirsnības piepildītu šo vakaru vēlot,
Dace
