Mīļš sveiciens TEV, manu lasītāj! 😉
Pagaidām vēl galīgi nezinu, par ko būs šī vakara ieraksts 🙂 Kārtējā reize, kad piesēžos pie baltas lapas un gaidu, kas notiks 😀 Var jau būt, ka tādu vajadzētu arī atstāt 😀 es domāju, baltu 😀
Nē, laikam nevaru. Un tāpēc rakstīšu 😉 Lai nāk kas nākdams! 🙂
Šovakar runāšu par ..Par pazemību! Par spēju būt ar sirdi pazemīgam pret ikvienu dzīvu dvēseli, kas mīt šajā pasaulē. Par pazemību, kas dod spēju paraudzīties šajā pasaulē citām acīm. Tādām acīm, kurās ne miņas no lepnības, iedomības, pārākuma vai gluži otrādi – mazvērtības sajūtas. Acīm, kas pilnas paļāvības un ticības. Ticības labajam un tīrajam šajā pasaulē. 🙂 Pazemība kā tīra, balta, mierpilna, mīloša un kristāldzidra sajūta, ko jūtam savā sirdī, kad pieskaramies otra cilvēka dvēselei. Un tieši tikpat tīru sajūtu arī atstājot pēc pieskāriena. Gan sevī, gan otrā cilvēkā 😉
Pazemība ir brīva no vērtēšanas, salīdzināšanas vai kritikas. Tā ir brīva no nosodījuma. Pazemībā nav ego izraisītu vēlmju, kuras pieprasa tūlītēju uzmanību, visu jebko citu aizvirzot otrajā plānā. Pazemība kā spēja iejusties otra cilvēka situācijā bez jebkādas vēlmes analizēt vai vērtēt. Pazemība – tā ir spēja pieņemt. Vienkārši pieņemt. Ar sirdi saprast, ka neviens neesam nedz zemāks, nedz augstāks šajā pasaulē. Ikvienam taču skaidrs, ka ne jau finansiālās labklājības līmenis vai ieņemamais amats padara mūs vērtīgus. Tas viss ir gaistoši. Mēs esam dvēseles, kas ilgojas viena un tā paša – mīlēt un būt mīlētas. Tas ir visa pamatā.
Gadās jau gadās ne tos skaistākos nospiedumus reizēm atstāt otra cilvēka dvēselē.. Ja vien tie kādā dienā kļūtu REDZAMI.. Nez vai mums tad būtu vēlme tos tur pamest 😉 Jā, ir prieks par Lielajām talkām, kuru laikā sakopjam savu tuvāko apkārtni. Vēl lielāks prieks būtu, ja nepieciešamības pēc šādām talkām nemaz nebūtu, jo viss jau tāpat tiktu uzturēts tīrs un kārtīgs 😉 Bet, vai ikdienā iedomājamies par to, ko atstājam aiz sevis acij neredzamajā pasaulē? Mūsu ikdienā. Ikdienā, kurā viens ar otru mijiedarbojamies nepārtraukti 🙂 Neatkarīgi no tā, vai to apzināmies vai arī neapzināmies. Šī neapzināšanās nebūt nemazina mūsu atbildību par nomestajiem netīrumiem aiz sevis otra cilvēka pasaulē.
Kāpēc gan nesaorganizēt vienu kārtīgu Lielo talku pašam sevī un tos nenotīrīt? Izrevidējot visu, kas uzkrājies lieks, nevajadzīgs un sarūsējis. Ieviest tīrību. Mainot savu attieksmi pret otru cilvēku. Paņemot atpakaļ sāpju nospiedumus no otra dvēseles caur lūgumu “piedod”. Atbrīvojoties no ieaudzinātām pārliecībām, kas rada greizos spoguļus un milzum daudz nevajadzīgu ciešanu. Vienkārši atbrīvot vietu. Daudz, daudz vietas. Vietu, kur ar šo brīdi un turpmāk dzīvos mīlestība. Mīlestība kopā ar pazemību.
Varam radīt ikdienu, kurā aiz sevis atstājam darvas pilienus, kas ļoti grūti notīrāmi. Vai arī ikdienu, kurā ar sirdi samīļojam ikvienu, ko sastopam savā dzīvē. Atstājot kristālskaidru un siltu sajūtu, ar kuru veldzēt dvēseles slāpes. Slāpes pēc mīlestības. Un darīt to ar pazemības sajūtu sirdī.
Ar mīļumu,
Dace
