„Vecomamm, vai man ir laba sirds?” mazmeita jautāja savai vecmāmiņai.
„Tev ir brīnišķīga un skaista sirds,” vecmāmiņa pasmaidīja un noglaudīja mazmeitai galvu.
„Vecomamm, bet kā var zināt, kāda sirds cilvēkam ir?” mazmeita turpināja jautāt. “Kā var zināt, vai tā ir laba? Kā var zināt, ka tā nav ļauna?”
“Tādu ļaunu siržu jau nemaz nav,” vecmāmiņa domīgi noteica. “Bet ir tādas sirdis, kuras ļoti daudz sāpju pārcietušas.”
“Vai daudz tādu siržu šajā pasaulē?” mazmeita klusi jautāja.
“Daudz gan, mazmeitiņ. Daudz,” vecmāmiņa skumji noteica.
“Vai Tava sirds arī daudz sāpes pārcietusi, vecomamm?” mazmeita vaicāja.
Vecmāmiņa atkal pasmaidīja. Un pēc brīža atbildēja: “No sāpēm nav pasargāta neviena sirds. Bet ar sāpēm ir tā: sirds, pārdzīvodama sāpes, var kļūt vēl līdzjūtīgāka un sirds var kļūt arī pavisam cieta. Ja sāpju ļoti daudz, sirds nocietinās un vairs nejūt neko.”
“Vai mana sirds kādreiz nepaliks cieta?” mazmeita jautāja.
“Tas, mazmeitiņ, no Tevis pašas vien atkarīgs,” vecmāmiņa ar mīlestību uzlūkoja mazmeitu. “Kamēr vien turpināsi mīlēt visu, ko satiec un redzi šajā pasaulē, tā nenocietināsies. Un tad arī mazāk sāpēs. Daudz, daudz mazāk sāpēs. Tu sapratīsi, ka mīlestība ir stiprāka par sāpēm. Un ka mīlestība var izdziedināt arī tās sirdis, kas nocietinājušās.”
“Vecomamm, es nezinu, vai es būšu tik stipra, lai spētu pārvarēt sāpes,” mazmeita domīgi noteica. “Tam vajag lielu spēku.”
“Nē, mazmeitiņ. Spēku ne. Tikai mīlestību,” vecmāmiņa atbildēja.
