Laba vēlējumi Tev šai burvīgajā ceturtdienā!

Nu patīk man lietus un, ņemot vērā, ka uz rudens pusi tā mazāk nekļūs – varēšu baudīt pēc sirds patikas 🙂

Vēl man patīk fakts, ka – neskatoties uz ejtunost jeb figviņziņ, kā un ko vispār tālāk savā dzīvē darīt – jo neviena no esošajām taciņām vairs neder (par šauru!) un tātad, jāiestaigā jauna – kopsummā jūtos apskaužami ..labi. Jā, te es par to pašu – ‘visu sākt no nulles’. Neticiet, ja kāds apgalvo, ka tas ir pavisam vienkārši 🙂 Nemaz ar’ ne. Apņēmība te zūd, te atkal uznirst no jauna. Visgrūtāk šai pārmaiņu sākumposmā pie  nulles ienākumiem pierast, bet … tomēr no sirds ticu, ka mūžīgi tas tā neturpināsies. Galu galā, ja divas nulles noliek guļus un sakabina kopā – rodas bezgalības zīme. Tātad, no nulles līdz bezgalībai mani šķir tikai vēl viena… nulle 😀

Labi, mazliet par ko citu.

Par stiprajām sievietēm ;). Drīkst? Nu mazliet, pavisam nedaudz.

Jūtu, ka esmu klasificēta pie šīm –  TĀ, no stipro un bezbailīgo sieviešu cilts 🙂 (lai būtu vieglāk uztvert iepriekšējo teikumu, vizualizācijai piedāvāju šādu ainu – sievieti, kas plīvojošiem matiem stāv kalna galā, vienā rokā – šķēps, otrā – vairogs 🙂 ).  Kas tulkojumā nozīmē – lai arī kādi vēji pūš, visi pārpūš pāri. Nesalaužamas kā klintis. Pēc vella izturīgas. Nē, drīzāk jau dievīgi izturīgas. Tiek galā ar jebko. Visam rod risinājumu. Sarūpē pārtiku. Sarūpē ko mugurā velkamu. No nekā spēj radīt skaistumu. Uzbūvē māju. Pabaro savus bērnus. Brīnumainā veidā paveic neiespējamo. Nekad nepadodas, vienmēr meklē risinājumus. Nu, no sērijas ‘supersievietes’. Tādām, kā saka, padod tik problēmas un tās atrisinās jebko un uz sitiena (sliktākajā gadījumā – uz diviem!) 🙂

Kaut kad jau pasen man bijis šajā vietnē ieraksts par to, kā rodas tās stiprās sievietes. Kaut kad arī rakstīju (iemetu lielu laukakmeni, mūsu, sieviešu lauciņā) par to, kā dēlus audzinām – un netīšām, labāko un cēlāko nodomu vadītas – izaudzinām.. lupatas.

Bet nu atgriežamies pie stipro sieviešu cilts pamatakmeņa. Ne vienmēr tam ir sakars ar brīvo izvēli. Dzīve gadās visādi 😉 Nereti iemesls tomēr ir šis: nav variantu, jo neviens cits to tavā vietā nedarīs!

Jā, jā – es jau gara ausīm dzirdu iebildumus -sievietes pašas vainīgas, ka neļauj sev palīdzēt. Ne-a. Nav tas gadījums, vismaz ne mans. Nemūžam nemeklētu rokasspiedienus, ja pati varētu no šīs ķibeles tikt laukā. Man jau šķiet, ka reizēm atgādinu samērā bezpalīdzīgu būtni. Lielais sapnis? Lūdzu, rokasspiedienus.. Grāmatu izdot? Lūdzu, atbalstiet.. Citiem vārdiem, es labprāt pieņemu atbalstu. Taisnības labad jāpiebilst – vēl labprātāk – arī sniedzu 😉

Bet – patiesi neraujos uz nesalaužamās, visuvarošās būtnes statusu. Gaidu mirkli, kad varēšu..atslābt. Baudīt, bet vairs necīnīties. Pagaidām vēl nevaru. PAGAIDĀM. Tas nekas. Gan jau tāds brīdis pienāks!

Ko ar visu šo garo penteri vēlējos pateikt? Nenosodiet stiprās sievietes 😉 Pārsvarā stipras tās kļūst ne jau aiznekodarīt. Un man jau liekas, ka katrā tādā sievietē mīt sievišķīgi trausla būtne, kas vienkārši vairākas stiprās kārtas sev virsū uzvilkusi. Lai izdzīvotu līdz brīdim, kad pienāks vieglāki laiki.

Vēl ir dzirdēta frāze, ka vīrieši no šīm ‘stiprajām sievietēm’ baidoties. Nu nezinu. Var jau būt. Tomēr mana pieredze rāda – ja vien Vīrietis pats nav ieslīdzis simts un vienā kompleksā (bez jebkāda nosodījuma, jo tā tiešām mēdz būt..) un ar pašvērtējumu viss ir kārtībā, tam nav nekādu problēmu nostāties līdzās tādai ‘supersievietei’. Bet nu sīkāk attiecību līkločus šovakar nepētīšu. Tas nudien nav galvenais šīs pēcpusdienas ieraksta nolūks.

Protams, ka cilvēki ir dažādi. Un kā pie daiļā dzimuma pārstāvēm, tā arī stiprajam dzimumam – ir izņēmumi. Ir sievietes, kas mērķtiecīgi raujas uz SuperSievietes -Dzelzs lēdijas statusu. Un vīrieši  – neskatoties uz gadu skaitli – joprojām nav gatavi ne pieaugt, ne iziet ārpus bērna lomas.

Bet nu to, ka neviens nevar būt stiprs visu laiku – to domājams – saprot ikviens. Tāpat kā smaidīt nevar nepārtraukti (un arī nevajag!).

Man, kad paliek pa grūtu – vai jūtu, ka jāparaud, nu .. hmm. To arī daru. Noskaloju lielo sāpi nost un tad varu atkal skaidri visu saredzēt un sadzirdēt. Un saprast. Un, kas pats galvenais – pieņemt, ka var būt visādi. Vienkārši pieņemt. Un vairot sapratni. Vairot labestību. Dalīties savā spēkā, ja kādam tā šobrīd pietrūkst.  Un ie-dves-mot rīcībai 😉

Nu re. Tāds šai pēcpusdienai ieraksts sanācis. Mazliet haotisks, bet nu nekas. Tātad, tādu arī vajadzēja 😉

Ar sirsnīgiem sveicieniem,

Dace