Sirsnīgs sveiciens Tev šajā svētdienā, manu lasītāj!
Brīdī, kad rakstu šīs rindas, sapņu vietnei 9995 apmeklējumi. Izskatās, ka tūlīt būs klāt arī otra lielā jubileja 🙂 Desmittūkstošnieks būs noiets. Manuprāt, ņemot vērā, ka vietne ir latviešu valodā un ņemot vērā arī citas sapņu vietnes nianses – tas ir daudz! Vēlos teikt sirsnīgu paldies visiem, ka šeit ielūkojas. P A L D I E S 😉
Laikam gribu pastāstīt, kā jūtos 🙂 Jūtos nedaudz piekususi 🙂 Bet neviens jau nesolīja, ka būs viegli. Un ņemot vērā, ka sapņu vietne, tēlaini sakot, savā ziņā ir mans sapņu uzņēmums 😀 un faktu, ka sākumā vispār iesācējiem viegli neejot, tad kopumā domāju, ka mums te klājas vēl tīri labi 🙂 Turpinām iet tālāk 😉 Iesim tik ilgi, kamēr vien pietiks spēka sapņu īstenošanai. Un, ja nu pietrūks, tad atvaļinājumā – lai pēc tam atkal varētu darboties 😉
Šīs dienas tēma ir par spēju uzņemties atbildību. Tātad, nevis bailēs bēgt no atbildības, bet spēt to uzņemties. Kāpēc reizēm vieglāk bēgt? Jo rodas ilūzija, ka problēma tādējādi tiek uz kādu brīdi atrisināta un ka varbūt kāds cits atrisinās mūsu vietā. Kāpēc tikai uz kādu brīdi? Nezūdamības likums 🙂 Viss, kas palicis pusratā, kaut kādā brīdī (parasti, visnepiemērotākajā 😀 ) atkal uzpeld un pieprasa uzmanību. Citiem vārdiem, agrāk vai vēlāk tik un tā konkrētā situācija būs jārisina. Nav jēgas atlikt. Un citi to mūsu vietā izdarīt nevar. Viens nevar uzņemties otra atbildību. Katram sava 😉
Salīdzinājumam varētu izmantot sāpošu zobu un bailes no zobārsta. Var dzert pretsāpju līdzekļus, kas palīdzēs arvien mazāk un mazāk, bet – kamēr vien vieglprātīgi atliksim zoba salabošanu, iekaisums turpināsies. Ja ļoti ilgi vilksim garumā, zobu salabot vairs nevarēs. Varbūt būs jāizrauj. Savlaicīgi risinot un aizejot pie zobārsta, visticamāk no zoba jāšķiras nebūs 😉
Bailes no atbildības ir cilvēcīgas. Baiļu intensitāte – nepatīkami kņudinošas vai absolūti stindzinošas – būs atkarīgs no katra cilvēka dzīves laikā uzkrātās pieredzes un ticības saviem spēkiem, kas uzkrāta jau no pavisam, pavisam agras bērnības. Jo lielāka nedrošības sajūta, jo lielākas bailes, tostarp, bailes no nosodījuma. Jo lielākas bailes, jo vairāk gribēsies bēgt. Vai arī atlikt pēc iespējas ilgāk to, ko nepieciešams atrisināt.
Ko darīt šādā situācijā? Kamēr vien bēgam no kādas problēmas, tātad – uzņemamies cietēja jeb upura pozīciju, nekas nemainīsies. Kamēr vien kategoriski noliedzam, ka – jā, ir problēma, neko atrisināt nevaram. Brīdī, kad uz situāciju paraugāmies ar citu skatījumu – parādās arī iespējas risināt. Ne par velti teiciens “ja kaut ko vēlas izdarīt, vienmēr var atrast iespējas, ja nevēlas – var atrast iemeslus, kāpēc nedarīt”. Nu ne gluži tāds tas teiciens bija, bet domu noteikti sapratāt 😉
Tātad, pirmais solis problēmas risināšanai – spēt atzīt, ka problēma eksistē 😉 Nākamais – spēt uzņemties atbildību, lai situāciju sakārtotu. Atbildības uzņemšanās sevī ietver daudzus faktorus un tas nebūt nav viegli, jo ietver sevī gan spēju sev piedot, ka rīkojāmies tā, kā rīkojāmies, gan spēju palūgt piedošanu, gan arī risinājumu meklēšanu – kas ir tas, ko konkrētajā brīdī varam vērst par labu 😉 Uzņemties atbildību nenozīmē ļaut otram sevi noknābāt vai arī pašam gudri filozofēt, bet neko nedarīt 😉 Atbildības uzņemšanās – tā ir konkrēta rīcība, kas attiecīgo situāciju ļauj sakārtot.
Ko darīt gadījumā, ja nav ne jausmas, kā lai atrisina..? Paļauties. Paļauties uz sevi un ieklausīties sevī. Noteikti vajag meklēt palīdzību, ja jūtam, ka paši netiekam galā un esam reāli iestrēguši. Tomēr arī šeit viens viltīgs moments – jāpatur prātā, ka otram nav tāda pienākuma risināt mūsu problēmu un tāpēc ļoti, ļoti svarīgi neapvainoties, ja palīdzības lūgumam seko atteikums. Mēs nekad nezinām, kādā situācijā ir otrs cilvēks un varbūt viņam pašam palīdzība tajā brīdī vēl vairāk nepieciešama nekā mums pašiem. Jā, ir jāturpina meklēt veidu, kā risināt, bet dusmoties un apvainoties gan ne. Spēja uzņemties atbildību nozīmē apzināšanos, ka paši vien esam radījuši konkrēto situāciju un pašiem vien jāmeklē risinājumi 😉
Un ir vērts atcerēties arī šo – patiesībā nekas nav jāmeklē ārpus mums pašiem, jo visas atbildes jau šobrīd, šajā mirklī ir mūsos. Jā, varam aptaujāt līdzcilvēkus, varam uzklausīt viņu pieredzi, bet neviens no malas nepateiks, kā labāk darīt 😉 Tāpēc tā grūtākā daļa – spēt uzdot sev jautājumu un spēt ieklausīties arī sevī saņemtajā atbildē🙂 Tā ne vienmēr ir gluži tāda, kādu būtu gribējies dzirdēt 😉 Un tomēr, pat, ja pirmajā brīdī saņemtā atbilde liekas galīgi absurda, ļoti iespējams, ka tā ir tik patiesa kā vēl nekad iepriekš dzirdētās! Un šajā atbildē arī paslēpies risinājums 😉
Spēja uzņemties atbildību nozīmē spēju pieņemt lēmumus. Spēja pieņemt lēmumus nozīmē uz visiem laikiem atteikties no upura pozīcijas un pārstāt vainot citus situācijā, kādā esam nonākuši. Tas ir bezjēdzīgi. Tāpēc, ka neko neatrisinās un neko nemainīs. Nenolaist rokas un neieslīgt filozofiskā apcerējumā. Ar šo pašu brīdi sākt meklēt risinājumus, kas palīdzēs uzlabot attiecīgo situāciju. Un ļaut sev sadzirdēt savu iekšējo balsi. Un, pats galvenais, rīkoties! 😉
Radošu svētdienas vakaru vēlot,
Dace
