Mīļš sveiciens Tev, manu lasītāj!
Sen nebijis gadījums. Divi ieraksti divās dienās. Gan jau drīz atkal sekos pauze, tāpēc rakstu kamēr vēl nepauzējas 🙂
Viens neparasts atgadījums ar mani gadījās (vispār jau tādu neparasto notikumu manā dzīvē pārliecinošā vairumā pēdējā laikā..). Pienāca klāt uz ielas kāda sieviete. Jau domās mēģināju saprast, ir vai nav man naudiņa kabatā.. Pēc pieredzes – ir divu veidu pienācēji – apmaldījušies un cilvēki, kuri lūdz naudiņu. Pēc acīm redzu, ka nav apmaldījusies. Tātad, nepieciešama palīdzība.
Sieviete sāka runāt. Vai var par viņu.. aizlūgt? Cietusi autokatastrofā, brūces nedzīst un.. lūdza, lai ..aizlūdz. Lai var atveseļoties. Un viss. Neko vairāk.
Ir apritējušas vairākas nedēļas, bet par šo sievieti iedomājos katru dienu. Jā. Arī aizlūdzu. Un šodien saistībā ar šo – taps arī ieraksts.
Par ko šajā pēcpusdienā parunāsim? Par labo vārdu, lūgšanu spēku. Par .. uzticēšanos.
Cilvēki ir ļoti, ļoti dažādi, jo dažādus to veidojusi viņu dzīves pieredze. Sākot jau no bērna kājas. Citam – vieglāka, citam – vairāk grūtību sanācis. Cits pārvar, cits – salūzt. Cits joprojām uzticas, cits sevī tik dziļi nocietinājies – ka rūpīgi uzbūvētajam aizsargmūrim reti kurš spēs (ja vispār spēs) pārrāpties pāri..
Kaut nu ikvienam no mums vienmēr pietiktu sava iekšējā spēka saprast, ka nekādā veidā – cita dzīves pieredzi ne noniecināt, ne skaust, ne .. apbrīnot (jā, jā – arī apbrīnot!) – nav vērts un vispār – nemaz nedrīkst.. Kamēr kaut minūti neesam otra kurpes savās kājās uzstiepuši, mums patiesībā nav tiesību spriedelēt par otru neko.. Un pat ja to kurpi izdotos uzvilkt, pat tad – tikai sapratni, iecietību.. labestību vienam pret otru.. Neko citu ne. Ir vērts atmest jebkādu iespējamo tiesāšanas un nosodīšanas vēlmi. Ja varam atbalstīt – atbalstām, ja nevaram – .. aizlūdzam.
Par labajiem vārdiem un lūgšanu spēku. Nez vai kāds apšaubīs, ka ar vārdu tiešām var gan pacelt, gan .. iznīcināt. Ka vienam vārdam ir liels spēks. Lūgšanai – kur vārdu vairāk nekā viens – vēl lielāks spēks.
Neviens no mums nav spējīgs mainīt apkārtējo pasauli. Tikai un vienīgi sevi. Un ar ko sevi piepildīsi, no tā arī sevi pabarosi. Un citiem varēsi dāvāt.
Tāpēc vien ir vērts sevī spēka vārdus izauklēt. Sev palīdzēt ar sev pateiktu labu vārdu un šev veltītu labu domu. Kādam līdzcilvēkam spēku uzdāvināt – ar labu spēka vārdu vai smaidu, vai klusu lūgšanu.. Un darīt to nevis tāpēc, ka tas skaisti skan un labi izskatās.. Darīt to sevis dēļ. Savas dvēseles dēļ.
Ticu, ka katrā dvēselē mīt mīlestība. Pat ja cilvēks to nejūt, tā tik un tā dziļi dvēselē dzīvo.. Un gaida to brīdi, kad cilvēks modīsies.. Un atvērs savas dvēseles durvis mīlestībai.
Jā. Uzdāvini kādam šodien labu vārdu. Aizlūdz par kādu. Un neaizmirsti par sevi. Arī sev labos spēka vārdus uzdāvini. Un varbūt šī ir tā diena, kurā vari veltīt arī pateicības lūgšanu? Par visu, kas tev ir dots. Par to, ka vari lasīt šīs rindas. Par to, ka vari rakstīt. Par visu, visu to – it kā pašsaprotamo, bet tomēr ne visiem cilvēkiem pašsaprotamo? Jā! Varbūt šis ir tas mirklis, kad ļaut sev piedzīvot patiesu prieku par to, kas tev ir.. dots?
Un veltīt klusu lūgšanu šai dienai. Par sevi. Par mums visiem. Par.. visiem, kas dzīvo Latvijā. Kas joprojām ir mājās, lai cik grūti reizēm arī nenāktos. Par to, cik mēs patiesībā esam stipri un cik daudz laba mūsos mīt. Galvenais – pašiem sevī šķelšanos nevairot. Un ciešanas ap sevi neraisīt. Vienam pret otru grūtā brīdī nenostāties. Bet vienkārši būt līdzās. Kaut vai klusi, bet .. būt līdzās.
Spēt starot sevī tik gaiši, lai kāds vēl bez tevis tavā gaišumā savu nogurušo sirdi var sasildīt. Spēkus atgūt. Un dvēseli atmodināt. Sevi un līdzcilvēkus mīlēt. Cienīt. Pieņemt. Un izturēties ar sapratni pat tad, ja ne vienmēr .. saprotam.
Klusa lūgšana. Par kopības sajūtu mūsos. Par spēku, kas mīt katra mūsu dvēselē.
Par mīlestību.
Ar vissiltākajiem sveicieniem
,
Dace
