Pavasarīgs labvakar Tev, manu lasītāj!
Kāpēc pavasarīgs? Nu kāpēc gan ne? 🙂 Es, piemēram, jūtu, tas nāk. Un kā jau esat pamanījuši, man var uzticēties šajā jautājumā.. 😀
Zini, par ko šovakar parunāsim? Par pareizi un nepareizi jēdzieniem. Un par to, ka patiesībā šos jēdzienus lietojam ne gluži atbilstoši. Automātiski, bet ne atbilstoši.
Ja burtu “A” uzrakstīsi kā burtu “A”, tas būs pareizi. Citi sapratīs, atpazīs. Ja, cienot sevi un citus satiksmes dalībniekus, ievērosi ceļu satiksmes noteikumus, arī – pareizi. Un tā tālāk. Bet šoreiz par cita veida ‘pareizi, ‘nepareizi’ aspektiem.
Kāda ir pareiza dzīve? Un kas to nosaka? Un ja eksistē pareiza dzīve, tad kādai ir jābūt nepareizai. Gan jau jūtat, uz ko šovakar vedinu. Par stereotipiem mazliet atkal prasās parunāt.
Nav jau nekādas statistikas. Nē, nu nojaušot, kā reizēm rodas tā statistika, tā tik un tā visai attālināti atspoguļotu patieso ainu. Cik bieži padomājam par šo: kādu postu pareiza dzīve spēj nodarīt cilvēkam pašam?
Kas ir pareizi? Viss, kas pieņemts. Viss, ko no Tevis sagaida, sevišķi Tev nejautājot. Pieņemot, ka Tu vēlies pareizi dzīvot. Tāds dzīvesveids, kā paaudžu paaudzēs dzimta dzīvojusi. Ko darīt, ja šis pareizi smacē nost? Ja vēlies dzīvot “pareizi”- neko! Pieciet un esi pareizs. Pareiza dzīve izmaiņas neparedz, tas būtu ļoti nepareizi. Pareizas dzīves izmainīšana uz ‘nepareizu’ prasa milzu drosmi un bieži vien šīs drosmes nemaz nav.. Un padomā par to, ko citi cilvēki domās, ja Tu pēkšņi vairs nedzīvosi tā, kā no Tevis sagaida.. Pareizais taču nevar būt nepareizs (to es ar skumīgu ironijas pieskaņu)!
Vislielākais pārliecināti pareiza dzīvesveida, modeļa, ģimenes klupšanas akmens ir tieši šis pareizums. Uz āru pozicionēts pareizs dzīves modelis. Kāpēc uz āru? Jo neviens nespēj būt pastāvīgi pareizs un nekad nepieļaut kļūdas. Nu ja vien nav robots. Ko tas nozīmē un kā tas izpaužas realitātē?
Cilvēki kā statujas – nevainojama ģimene, nevainojams darbs, nevainojams itin viss ārēji redzamais.. Nevainojami pareizs smaids. Stīvs, bet pareizs. Pamēģiniet kādreiz tādā kompānijā no sirds iespurgties, iesmieties skaļā balsī vai izrādīt kaut nedaudz dabiskuma. Dabūsiet labiaudzināticilvēkitānedara skatienu.
Viena daļa ļoti “pareizo” cilvēku noraujas pie pirmās izdevības (kad domā, ka tos neviens neredz), lai pēc tam atkal spētu pareizi uzvesties, pareizi dzīvot. Citi cenšas veidot paralēlas attiecības, kur izdzīvo to, ko savā pareizajā dzīvesveidā nemūžam neuzdrīkstētos.
Tātad, būtībā šādi skatoties pareiza dzīve ir visai tālu no pareizuma. Ārēji pareiza, bet būtībā cilvēks ir dziļi nelaimīgs. Toties, it kā pareizs.
Potenciālais turpinājums – antidepresanti, alkohols lielos apmēros, varbūt vēl kāda neraža.. Varbūt pienāks brīdis, ka cilvēks ar sirdi apjautīs – dzīve, kuru viņš dzīvo – nav viņa sirds izvēlēta. Bet tā vajag. Kas vēl tālāk? ja pietiks drosmes, būs izlaušanās no krātiņa, tie ir tie brīži, kad labi pazīstami cilvēki par no krātiņa izbēgušo saka: “Kas viņam pēkšņi uznācis? Kas viņam vispār pietrūka?”
Nē, nepārproti, esmu ar visām četrām par stabilām un ilgdzīvojošām un laimīgikopālīdzmūžagalam ģimenēm, patiesu mīlestību, sirds darbu un skaistu mājvietu. Bet ne par to cenu, kas pareizi.. Ja pareizi iet bez sirds klātbūtnes, tikai tā vajag vadīts.. Nekā īsta tur vairs nav. Ir tikai – tā pieņemts. Tāpēc tā vajag. (..un tāpēc es drīz dzeršu antidepresantus, vai arī vienkārši ļaušu sev aizpeldēt alkoholā vai arī meklēšu sev citu izklaidi, lai varētu to visu izturēt..). Dzīvojot stereotipu izliktās lamatās, jo savādāk nedrīkst..
Kā gan bez dvēseles klātbūtnes var dzīvot saskaņā ar sevi? Un būt laimīgs? Bez mīlestības..?
Neīsts pareizums. Pareizums, kurā cilvēks ar sirdi un dvēseli nemaz nepiedalās. Bet piedalās tikai fiziski. Un audzina nākamo ‘pareizi, tā vajag’ paaudzi..
Izvēlēties tādu dzīvi visu mūžu? Var. Bet.. vai vajag? Un atkal – kā vārdā nest šo upuri? Atsakoties no iespējas dzīvot dzīvu un brīvu dzīvi, no sirds mīlot, jūtot..
Tādas pārdomas šovakar mani piemeklēja. Par jebko, kā ierasts, varu kļūdīties. Nav jau tādas vienas patiesības ne par ko šajā dzīvē 😉
Ar labestību un sirsnību,
Dace
P.s. Lūdzu, nejaukt izlaušanos no pareizu tā vajag dzīves modeļa ar visatļautības modeli. Visatļautība – tā jau ir pamatvērtību ignorēšana. Bet par visatļautību kādā citā ierakstā 😉
