Pasaka par Augstprātību
Aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem kalniem dzīvoja kāda ļoti skaista karaliene, vārdā Augstprātība. Viņa bija ļoti iedomīga un no sirds ticēja, ka ir krietni pārāka par visiem pārējiem. Par tādām mēdz teikt, ka sirds vietā tai akmens. Pārējie viņā nolūkojās ar pazemīgām acīm. Augstprātībai piederēja visa karaļvalsts. Viņa bija bagāta. Tai bija pa pilnam naudas. Taisnības labad jāpiebilst, ka viņa bija ļoti skopa. Tomēr apkārtējiem viņa šķita kā dieviete. Ja Augstprātība kādu uzaicināja ciemos, tas no laimes, ka ticis pamanīts līda vai uz vēdera Augstprātības priekšā.
Tā rīkojās visi, kurus Augstprātība aplaimoja ar savu skatienu vai uzaicinājumu ciemos. Izņemot kādu sieviņu, vārdā Cieņa. No tās gan Augstprātība nesaņēma nevienu glaimojošu vārdu, nevienu pazemīgu skatienu. Vēl ļaunāk, Augstprātība juta, ka Cieņai viņa vispār nav svarīga. Tas nu gan bija liels trieciens Augstprātības pašapziņai. Visi taču viņai izdabāja. Ko tā Cieņa no sevis iedomājās?
Kādā saulainā un ļoti skaistā dienā Augstprātība, uzvilkusi savu krāšņāko tērpu, nolēma uzaicināt Cieņu pie sevis. Cieņa uz viņu paskatījās un atteica, ka tai šodien svarīgākas lietas darāmas, kā kavēt laiku Augstprātībai.
Augstprātība kļuva nikna un izraidīja Cieņu no savas karaļvalsts. Cieņa noraustīja plecus. Nekā daudz jau viņas īpašumā nebija. Viņa paņēma savu pauniņu un aizgāja dzīvot mežā.
Cieņa nelūdza Augstprātībai piedošanu, lai paliktu viņas karaļvalstī. Cieņa neizrādīja viņai nekādu pazemību. Augstprātībai sāka šķist, ka Cieņa nav pie pilna prāta. Kur nu viņa mežā izdzīvos? Zvēri apēdīs.
Pagāja kāds laiks. Cieņa tā arī mitinājās meža vidū. Pārtika no augļiem, saknēm un ar citiem meža iemītniekiem sadzīvoja tīri labi. Augstprātības niknums bija noplacis. Tās vietā bija stājusies milzīga ziņkāre. Kas tā Cieņa ir? Kāpēc viņa nerīkojās kā citi viņas karaļvalsts iemītnieki? Un pats interesantākais – kāpēc viņai, Augstprātībai, sāka likties, ka Cieņa ir daudz patiesāka nekā visi viņas karaļvalsts iemītnieki kopā ņemti?
Augstprātība, nevienam nezinot, nolēma nokāpt no troņa un ieģērbties pavisam vienkāršās drānās. Viņa alka uzmeklēt Cieņu. Cieņā bija kaut kas tāds, kas viņu ļoti piesaistīja. Cieņa sevi cienīja. Augstprātība to netika manījusi ne pie viena cita savas karaļvalsts pavalstnieka.
Augstprātība atrada Cieņu, sēņojot meža nostūrī. Cieņa Augstprātību neatpazina. Nekad jau arī nebija tā kārtīgi Augstprātību aplūkojusi. Augstprātība griezās pie Cieņas, melodama, ka esot nomaldījusies. Cieņa pret Augstprātību izturējās ar cieņu, palīdzēja izkļūt no meža un norādīja ceļu uz karaļvalsti un līdzi atdeva salasītās sēnes, lai vakariņu galds Augstprātības ģimenei nepaliktu tukšs.
Augstprātība atgriezās savā pilī. Visa viņas augstprātība bija izplēnējusi. Ar ko gan viņa bija pārāka par citiem? Vairāk naudas? Skaistāka? Un kas par to? Vai tad tas kāds pamats augstprātībai? Un visi tie neīstie pavalstnieku padevīgi skatieni, glaimi. Vai tad tas viņai maz bija vajadzīgs? Ko tas patiesībā deva? Šķietamu pārākuma apziņu? Padevīgu pakalpību? Patiesībā taču neviens visā karaļvalstī, izņemot vien to Cieņu, ko no savas zemes Augstprātība bija patriekusi, viņu tā pa īstam necienīja.
Nākamās dienas rītā Augstprātība atkal uzmeklēja Cieņu un aicināja to kļūt par karalieni savā karaļvalstī. Cieņa pateicās par piedāvājumu, tomēr no šī goda atteicās. Lai vai kā – no tās dienās Augstprātības karaļvalstī viss bija mainījies. Augstprātība bija nolaidusies no saviem iedomātajiem augstumiem un kļuvusi līdzīga Cieņai. Un mācīja cienīt pašiem sevi ikvienam savas karaļvalsts pavalstniekam. Mācīja kļūt patiesiem.
