Esmu pamanījusi, ka pasakas nav ļoti lielā cieņā:) Un tomēr. Piedāvāju Jums vēl vienu pašsacerēto pasaku. Tapusi gan stipri pasen:)

Pasaka par Cilvēcību

Vai nu tā bija, vai arī ne – kāda meža ielokā dzīvoja kāda sieviņa, vārdā Cilvēcība. Viņa bija ļoti atsaucīga, sirsnīga, līdzjūtīga un labsirdīga, cienīja ikvienu dzīvu radībiņu. No šīs sieviņas plūda sargājoša mīlestība.

Viņai blakus kaimiņos dzīvoja Nežēlība, kas apkārtnē bija labi zināma ar savu nežēlīgo izturēšanos pret ikvienu, kas parādījās tās tuvumā. Vai tas būtu sīks kukainītis, vai cilvēks, vai zvērs. Nežēlība izstaroja ļaunumu, savtīgumu un egoismu. Bija alkatīga. Skopa. Patmīlīga. Laba nevienam nevēlēja. Cilvēcība vairakkārt bija mēģinājusi Nežēlībai izstāstīt, ka nav labi tā dzīvot pasaulē.  Ka – tā dzīvodama – Nežēlība izdara pāri arī sev, ne tikai apkārtējiem. Nežēlība pasmējās un gāja savu neganto ceļu vien tālāk.

Cilvēcība atmeta ar roku, kā nu ir, tā nu ir. Būs vien jāsadzīvo kaimiņos. Grūti gan bija, jo visiem Nežēlības upuriem Cilvēcība pēc tam kā nu mācēdama mēģināja palīdzēt.

Tā tas turpinājās labu laiku, Nežēlība sagrāva ikvienu dzīvu radību, nežēlīgi izturējās pret ikvienu, kas gadījās tās tuvumā. Cilvēcība noskatījās, pēc tam glāba Nežēlības upurus. Bet neko mainīt īsti  nespēja.

Kā nu gadījās, kā ne – Nežēlība smagi saslima. Tik smagi, ka pati vairs sevi nejaudāja apkopt. Cilvēcībai kļuva Nežēlības žēl. Tā pārvācās uz viņas mitekli un rūpējās par Nežēlību, cik vien spēja. Apkārtējie bija neizpratnē. Ko tā Cilvēcība dara? Vai tad nu kādam Nežēlības žēl? Saņem, ko pelnījusi. Kā saka – ko sēja, to lai tagad arī pļauj. Bet Cilvēcība turpināja rūpēties par Nežēlību. Cilvēcība cienīja ikvienu un pie sevis nodomāja: „Ikviens ir pelnījis otru iespēju”.

Tā pagāja vairāki mēneši. Cilvēcība nepagurdama cīnījās, lai Nežēlība atveseļotos. Slimība bija tikpat kā neuzveicama, bet Cilvēcībai ne prātā nenāca padoties. Tā mudināja Nežēlību ticēt, ka atveseļosies. Ka viss būs labi. Tie, kas redzēja no malas Cilvēcības apņēmību, bija aizkustināti. Viens pēc otra – arī visi tie, kas tā vai citādi bija cietuši no Nežēlības, devās Cilvēcībai palīgā. Kāds uzvārīja ēst, kāds salasīja dziedinošās meža zālītes, kāds vēl citādi palīdzēja.

Nežēlība, gulēdama uz gultas, vēroja notiekošo un bija apmulsusi. No kurienes Cilvēcībā tāds spēks un apņēmība, no kurienes šī spēja iedvesmot citus? Un visi tie cilvēki, kuriem viņa pāri bija darījusi. Arī tie – visi kā viens – viņai palīdzēja. Viņa tak nebija to pelnījusi. Viņa juta, ka viņā rodas apbrīns pret Cilvēcību. Apbrīns par Cilvēcības neaptveramo cilvēkmīlestību. Par visu šo cilvēku spēju piedot viņas nekrietno rīcību. Par labsirdību. Par cilvēcību.

Nežēlība atveseļojās. Viņa skaidri apzinājās, ka tas ir tikai un vienīgi Cilvēcības un visu līdzcilvēku nopelns. Bez viņiem tā nebūtu izdzīvojusi. Tāpēc lūdza piedošanu ikvienam, kuru savulaik bija sāpinājusi. Visvairāk pašai Cilvēcībai.  Nežēlība saprata, ka ne jau nežēlībā, bet cilvēcībā ir spēks. Cilvēcīgā attieksmē pret citiem cilvēkiem. Labestība vairo labestību, mīlestība – mīlestību, sirsnība – sirsnību. Tikai tagad Nežēlība aptvēra, ka ar savu ļaunumu visvairāk bija kaitējusi sev pašai. Tā bija iedomāta varas apziņa pār citiem, šī baiļu iedvešana un noskatīšanās, kā cilvēki cieš. Ar mīlestību var izdarīt vairāk. Daudz, daudz vairāk.