Reiz dzīvoja kāds Kurmītis. Viņam piederēja vesels alu labirints, kuras pats bija cītīgi saracis. Kurmītis jutās kā savas zemes saimnieks. Viņš katru dienu izstaigāja savus alu labirintus un ikdienu pielaboja savu plašo pazemes mājokli, ja kaut kur kāda sienmala bija izdrupusi.
Virszemē dzīvojošais Suns viņa rūpīgi veiktos rakumus regulāri sabojāja. Diktam daudz posta nodarīja. Kurmītis centās savus īpašumus uzturēt nevainojamā kārtībā.
Ja nu gadījās tāda laime, ka visu dienu nebija jāpavada Suņa nodarītos postījumus labojot, tad Kurmītis rūpīgi izraka vēl pa kādai nelielai aliņai, savienojot to jau ar īpašo alu labirintu, kas bija viņa īpašumā. Jo vairāk alu, jo varenāks Kurmītis jutās.
Tā nu Kurmītis dzīvoja. Dienu pēc dienas, gadu pēc gada. Viņam patika sava kurmja dzīve. Katru dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram bija ko darīt. Alu bija daudz. Gadījās, ka vajadzēja pusotras līdz divi dienas, lai visus savus labirintus izstaigātu.
Gandrīz neviens viņu netraucēja. Vienīgi tas Suns gan. Tas nu bija viens kaitinošs virszemes radījums! Nebūtu tā Suņa, tad gan būtu pavisam idilliska dzīve. Kas tad nekaitētu ko dzīvot!
Vispār Kurmītis nevarēja saprast, ko tas Suns tai virszemē dzīvodams varētu sadarīt. Īstā dzīve taču bija te, pazemē, kur Kurmītis dzīvoja! Kas tā vispār varētu būt par nožēlojamu dzīvi otrpus zemes! Nekādu labirintu un nekādu alu.
Gāja laiks. Kurmītis turpināja dzīvot savā pazemes valstībā. Suns ik pa laikam mēģināja iekļūt Kurmīša miteklī. Kurmītis pukodamies pēc tam nodarīto postu atkal izlaboja. Viņam likās bezjēdzīga tā Suņa dzīve. Tas jau tik vien kā zināja, kā Kurmja īpašumus nopostīt. „Tā nu gan ir viena neganta radība,” Kurmītis pie sevis nodomāja.
Kas nu to būtu domājis, ka tā sanāks, bet vienu dienu Kurmītis, cītīgi pukodamies un labodams Suņa nodarīto postu i nemanīja, ka pats vaininieks arī tepat tuvumā. Sunim to tik vien vajadzēja, kā kurmja rakumos redzēt kādu sakustamies. Uzreiz bija klāt.
Kurmītis izbijās ne pa jokam. Cik nu spēka viņam bija, ar tādu arī mēģināja iesprukt savā pazemes alā. Par mata tiesu arī izdevās.
Nobēdzis savā visdziļākajā alu nostūrī, Kurmītis tvēra pēc elpas. Sirds sitās kā negudra. Dzirdēja virspusē Suņa rejas. „Kaut tas Suns vispār izčibētu! Gandrīz dzīvību zaudēju! Kam viņš te vispār vajadzīgs? Tikai posts vien,” Kurmītis dusmīgi purpināja.
Pagāja vēl kāds laiks. Vai nu tur augšā kāds Kurmīša raizes bija saklausījis, vai arī kā citādi gadījās, bet vienu dienu Suņuks no kurmja rakumiem bija prom gan.
Kurmītis no sirds priecājās – neviens, it neviens vairs netraucēs viņam dzīvot! Ne no kā nav jābaidās! Un pats galvenais – beidzot viņam būs patiešām daudz laika jaunas alas izrakt. Nebūs vairs Suņa nodarītie postījumi jālabo. „ Kāds milzīgs atvieglojums! Nu gan būs bezrūpīga dzīvošana!” Kurmītis priecīgs domāja.
Pagāja dažas dienas. Kurmītis laimīgi izstaigāja savus alu labirintus. Nekur neko nebija nepieciešams pielabot. Viss bija tikpat labā kārtībā it kā tikko izrakts.
Pagāja nedēļa. Kurmītis entuziastiski raka jaunas alas un joprojām priecājās, ka tam vairs nav jātērē laiku, lai labotu vecās. „Tik plašs un skaists alu labirints diez vai vēl kādam Kurmim visā pasaulē pieder,” viņš lepni domāja.
Pagāja vēl kāds mēnesis. Kurmīša prieks par prom aizbraukušo Suni bija norimies. Bija jau pieradis, ka Suns vairs netraucē. Ka pats savas dzīves saimnieks. It kā jau bija laba dzīve, vien kaut kas pietrūka. Bet Kurmītis īsti nevarēja saprast, kas tieši. Viņam taču tagad piederēja tāds alu labirints! Tik nevainojami gludas sienas! Tik sarežģīts alu plānojums! Diez vai vēl kādam Kurmim visā apkaimē tāds bija. Nē, drīzāk diez vai visā pasaulē kādam kurmim vēl tāds pazemes mājoklis bija. Turklāt neviens vairs netraucēja dzīvot! Nu tādu dzīvi katrs sevi cienošs kurmis sev vēlētos.
Tomēr, jo vairāk dienu pagāja, jo nemierīgāk Kurmītim ap sirdi kļuva. Kādu dienu Kurmītis nolēma virszemē izlīst. Kaut arī ačeles neko daudz nerādīja, viss izskatījās tik plašs un spožs, ka Kurmīti pārņēma sajūsma. Varbūt nemaz nebija tik slikti virszemē dzīvot? Varbūt tas Suns nemaz nebija muļķis, virszemē dzīvodams?
Laikam jau bija gan pazemes dzīve Kurmītim apnikusi. Vēl bez mazākās jausmas, ko virszemē Kurmītis varētu pasākt, viņš no dzīves pazemē uz dzīvi virszemē nolēma pārcelties.
Domāts, darīts. Tā nu pārcēlās Kurmītis uz dzīvi virszemē. Viss tik nepieredzēti jauns. Viss šķita tik interesants. Bija gan daudz vairāk briesmu te, virszemē dzīvojot. Pirmās dienas virszemes dzīve Kurmītim nebija nekāda vieglā. Nekad neko skaidri nevarēja zināt.
Gaisā visādi dīvaini radījumi lidinājās, bija arī radības, kas tekalēja pa zemi, bet no kurām itin žigli vajadzēja savā kurmja alā patverties un gaidīt, līdz atkal varēs droši pa virszemi staigāt. Sākums šai virszemes dzīvei bija patiešām grūts. Bet Kurmītis nolēma pie vecās pazemes dzīves neatgriezties.
Nereti virszemē spīdēja spoža gaisma, bet gadījās arī pavisam pelēkas dienas. Tās bija dienas, kad no gaisa virsū Kurmītim krita ūdens piles. Šīs dienas Kurmītim patika visvairāk. Jo tad vislabāk varēja apkārtni saskatīt. Un pie reizes varēja arī labi nomazgāties.
Kurmītis bija pārstājis rakt savas alas un vairs neizstaigāja tās katru dienu raudzīdams, lai alas būtu ideālā kārtībā. Patiesībā viņš vispār vairs neraka alas. Visu mūžu to vien bija darījis kā racis. Kurmītim viņa rūpīgi izplānotie alu labirinti vairs nešķita sevišķi vērtīgi. Virszeme gan! Viņš aptvēra, ka pa pazemi dzīvodamies teju pusi savas dzīves bija palaidis garām. Neko citu vairāk par tuneļiem neredzēdams.
Pēc kāda laika par Kurmīša dzīvi virszemē citi kurmīši uzzināja. Tas nu bija pavisam liels skandāls! Tie elsa un pūta, un vaimanāja arī. Vai nu Kurmītis traks palicis?! Dzīve virs zemes. Kas nu tā par muļķīgu iedomu. Laikam būs dikti ilgi viens pabijis un pavisam no prāta nogājis. Kurmji taču nedzīvo virs zemes. Kurmjiem tas nav paredzēts. Kurmjiem paredzēts rakt alas un dzīvot pazemē. Kurmji neredz. Virs zemes kurmis dzīvs nevar palikt. Kurmis var dzīvot tikai pazemē.
Bet Kurmītis nevienā neklausījās un bija makten apmierināts ar savu jauno dzīvi. Citu kurmju asās mēles viņu it nemaz neuztrauca. Un kāpēc lai uztrauktu? Vai nu pārdzīvos par to, ko citi padomās? Vai nu nebija svarīgākas lietas par šo darāmas. Ja virszemes pasaule tik ļoti brīnumu pilna.
Pa nakti viņš bija iemanījās alās pagulēt, jo tur tomēr bija drošāka gulēšana, bet pa dienu gan līda ārā un rosījās līdz vēlam vakaram. Ko īsti viņš sadarīja, neviens cits kurmis nezināja. Un kā gan būtu varējuši zināt. Lai būtu zinājuši, būtu virszemē jāiziet. Bet kurmīšu vieta taču bija pazemē.
Kādu dienu kāds no vecajiem kaimiņu kurmjiem Kurmīti nolēma apciemot. Žēl viņam sametās, ka tik negantas runas par Kurmīti klīda. Ka neviens par šo Kurmīti pat dzirdēt negribēja. Kur nu vēl satikt. Turklāt vecais kurmis no sirds bija neizpratnē, kas Kurmītim virszemē augu dienu sadarāms.
Domāts, darīts. Un vecais kurmis vēlā vakarā devās Kurmīti apraudzīt. Kurmītis bija varen priecīgs, vēlo viesi ieraudzīdams. Ilgi viņi runāja, varēja manīt, ka drīzi vien vecā kurmja acīs priekpilns mirdzums parādījās. Kurmītis kaut ko stāstīja un stāstīja, bet vecais kurmis brīnījās un smaidīja vien. Un ik pa laikam pamāja ar galvu.
Neviens droši nezina, ko tieši abi tajā vakarā pārrunāja. Vēlāk paklīda runas, ka Kurmītis vecajam kurmim brīnumu lietas izstāstījis. Un vecais kurmis pēc tam bijis dikti lepns, ka Kurmītis tādu lielu dūšu saņēmis un dzīvi virszemē izvēlējies.
Arī citas runas paklīda. Ka šis Kurmītis nav vienīgais, kas dzīvi virs zemes izvēlējies. Daži pat zināja teikt, ka tādu ir vairāki desmiti. Citi grozīja galvas, vai tik vairāk nebūšot. Kas nu to zinās teikt! Tā jau tāda pasaka vien ir. Pasaka par Kurmīti.
