Pasaka par Laimi

Sirsnīgs un silts sveiciens Tev, manu lasītāj!

Gribu padalīties, pirms dažām dienām tādu dikti sirsnīgu teikumu savā virzienā saņēmu: “Lasīt to, ko Tu esi sarakstījusi – tas ir tikpat kā kaķēnu glaudīt.” Paldies par labajiem vārdiem 😉 Kad nu kaķēns un kad nu maziņš – ēēē- kaktusiņš, bet tik un tā bij’ patīkami to dzirdēt.

Šim vakaram garu runu nebūs. Būs pasaka. Nav sen pasakas bijušas un tas ar steigu jālabo 🙂 Ceru, ka Tev patiks 😉

Ar sirsnību,
Dace

***

PASAKA par Laimi

Kādam tēvam bija trīs meitas. Tēvs savas meitas ļoti mīlēja, bet jo īpaši – savu jaunāko pastarīti. Gāja dienas un mēneši. Gāja gadi. Meitas pieauga, tēvs bija kļuvis pavisam vecs un vārgs.

Kādu dienu tēvs saprata, ka tam vairs nav palicis daudz laika šajā pasaulē. Un viņš aicināja meitas pie sevis. Tēvs sacīja, ka vēloties, lai meitas ir ļoti laimīgas savā dzīvē. Un jautāja katrai meitai, lai izstāsta savu pasaku par laimi.

Vecākā meita apsēdās tēvam pretī, cieši ieskatījās acīs un apņēmīgi teica – “tēt, esmu par lielu, lai ticētu pasakām. Katrs savas laimes kalējs. Zinu, ka mana laime ir manis pašas rokās. Man tik vien kā jābūt pietiekami gudrai, lai savu laimi pamanītu un to no rokām neizlaistu.“

Uz tēva jautājumu, vai par laimi ir vērts cīnīties, vecākā meita atbildēja: “Protams, jā! Savu laimi citam atdot nebūtu prātīgi. Par savu laimi ir jācīnās.”

Tad tēvs jautāja, kas tad īsti ir laime? Uz ko vecākā meita atbildēja: “Laime ir tad, kad Tev itin nekā netrūkst.”

Tēvs turpināja iztaujāt: “Un kā, meitiņ, ar mīlestību? Vai mīlestība ir laime?”

Vecākā meita no sirds iesmējās un teica tā: “Var jau būt, ka mīlestība ir laime. Tomēr tas nav pats svarīgākais. Laimīgs ir tas, kam visa kā pa pilnam. Mīlestību jau nevar ne izmērīt, ne nopirkt. Tāda laime ir dikti nepastāvīga,” vecākā meita turpināja. Vajagot tomēr līdzi domāt un sarūpēt sev ko tādu, kas varētu darīt patiešām laimīgu.

“Un kas, meitiņ, Tavuprāt, varētu Tevi darīt patiešām laimīgu?” vecais vīrs mīlestībā uzlūkoja vecāko meitu.

“Skaista vieta, kur dzīvot. Liela māja. Skaistas lietas apkārt. Un kaudzēm naudas. Tik daudz, lai nekad, nekad nebūtu trūkums jācieš,” meita atbildēja.

Tēvs smaidot uzklausīja vecākās meitas teikto. Un pievērsās vidējai meita: “Un, Tu, meitiņ, vai izstāstīsi man pasaku par laimi?”

Vidējā meita uzmeta žiglu skatienu vecākajai māsai. Vecākā māsa tikko manāmi pamāja ar galvu. Un vidējā meita turpināja sacīdama: “Tēt, arī es esmu par lielu, lai ticētu pasakām, tāpēc nevarēšu tev izstāstīt pasaku par laimi. Bet domāju, ka laimīgs ir tas, kas dara to, kas tam vislabāk padodas.”

Tēvs pamāja ar galvu. Un turpināja jautāt: “Bet kā ar mīlestību? Vai mīlestība ir laime?”

Vidējā meita ar mīlošām acīm paskatījās tēvā un teica: “Nē, tēt. Mīlestība rada daudz ciešanu. Galvenais, savu sirdi no ciešanām pasargāt. Kur sāpes, tur laimes nebūs.”

“Un kā tu, meitiņ domā, kas Tevi darīs patiešām laimīgu?” tēvs neatlaidīgi izvaicāja tālāk.

“Es nopelnīšu pietiekami daudz naudas, darīdama to, kas man padodas vislabāk. Un tad būšu no sirds laimīga, jo man nekā netrūks. Būšu brīva kā putns debesīs!”

Tēvs smaidīja. Un jautājoši palūkojās uz savu pastarīti. Jaunākā meita bažīgi palūkojās abu vecāko māsu virzienā un teica tā: “Tēvs, es izstāstīšu tev pasaku par laimi.”

Abas vecākās māsas saskatījās un sirsnīgi uzsmaidīja jaunākajai māšelei. Jauniņa un pavisam nezin, ka pasaku nemaz nav! Dzīvē pasakas nenotiek, tikai pasakās brīnumi piedzīvojami. Bet vai nu tāpēc jaunāko māsu mazāk mīlēt. Jaunākā ir un paliek pastarīte. Naiva, bet tik un tā bezgala mīļa.

Un visi pievērsās jaunākai meitai un māšelei. Un jaunākā sāka stāstīt savu pasaku par laimi.

“Reiz sensenos laikos dzīvoja kāda jauna sieviete. Sieviete bija dzirdējusi, ka ejot tālu un garu ceļu prom no mājām, savu laimi varot atrast. Visi apkaimes ļaudis ilgojās kļūt laimīgi, bet tos biedēja garais ceļš prom no mājām. Turklāt neviens droši nezināja, vai aiz trejdeviņām jūrām un zemēm tā laime tiešām atrodama. Un ja nu laimes vietā tos vilšanās sagaidīs? Kas spētu tad attaisnot to laiku, kas ceļā pavadīts?

Jaunā sieviete nolēma doties ceļā, neskatoties uz to, ka neviena nebija, kam padomu paprasīt. Visi vien zināja, ka tā laime kaut kur esot, bet kur īsti – neviens nemācēja pateikt.

Tā nu viņa devās ceļā. Gāja dienu un nakti. Nepagurdama. Sieviete ļoti vēlējās kļūt laimīga. Un atrast savu laimi.

Gāja mēneši. Gāja gadi. Sieviete turpināja iet un meklēt savu laimi. Ik pa laikam viņa satika kādus svešiniekus, kuriem apjautājās – vai šis ir tas ceļš, kas ved uz laimi? Svešinieki paraustīja vien plecus. Tie bija gan dzirdējuši, ka esot tāds ceļš, kur laimi varot atrast, bet arī sīkāk ne nieka nevarēja pastāstīt.

Kā nu gadījās, kā ne – kādu dienu jaunā sieviete sastapa kādu vecu sirmgalvi uz, sēdēdamu uz kāpslīša, kurš smaidīdams uzlūkoja jauno sievieti. Viņa vēl nepaspēja uzdot savu jautājumu, kad vecais vīrs jau atbildēja: “Vai tik tu, meit, arī neesi devusies pasaulē savu laimi atrast?”

Sieviete pārsteigta uzlūkoja veco vīru. Kā nu pilnīgs svešinieks varēja zināt, kāpēc viņa tālajā ceļā devusies. “Esmu gana padzīvojis šajā pasaulē,” sirmgalvis smaidot turpināja, “tāpēc arī manu, ka savu laimi pasaulē meklē”.

“Tad jau, vecotēv, varēsiet arī pateikt, kur tā laime meklējama?” jaunā sieviete priekpilni iesaucās. “Vai parādīsiet man ceļu?”

Vecais vīrs apsēdās un lūkojās jaunajā sievietē. Pēc brīža vecais vīrs paņēma rokās kādu akmentiņu.
“Kā tu, meit, domā, vai šis akmens ir laimīgs?”

Sieviete bija neizpratnē. Kā nu laimi ar akmeni vispār salīdzināt.. “Domāju, ka akmens nevar būt laimīgs. Akmenim taču nav sirds! Laimi var just tikai sirdī!” viņa atteica vecajam vīram

Vecais vīrs no sirds uzsmaidīja vēlreiz. “Ja jau laimi var just sirdī, tad kāpēc tu mēro tik garu ceļu laimi meklēdama? Vai tad laimi var atrast ārpus sevis?“

Sieviete apjuka un tad klusi turpināja, ka esot savā ciemā stāstu dzirdējusi, ka plašajā pasaulē iedama savu laimi atradīs.

Sirmgalvis pamāja. “Katram savs ceļš līdz laimei ejams, tas tiesa,” viņš smaidīdams turpināja. “Tomēr patiesu laimi spēj just tikai tā sirds, kas mīl,” vecais vīrs no sirds smaidot noteica. “Patiesa laime ir spēja patiesi mīlēt. Un patiesa mīlestība nav meklējama ārpus tevis. Tā var būt tikai tavā sirdī, meit. Tāpēc turi savu sirdi kā svētnīcu un piepildi to ar mīlestību. Mīli no visas sirds! Tikai tā spēsi kļūt pa īstam laimīga!”

—

Jaunākā meita palūkojās tēvā. Tēvam pār vaigiem noritēja divas prieka asaras. Arī vecākā un vidējā māsa bija kļuvušas pavisam domīgas.

vidējā atguvās pirmā. Un iesaucās: “Bet mīlestība var darīt no sirds nelaimīgu! Ja mīlestība ir bez atbildes, tā rada milzum daudz ciešanu! Kāda gan tur laime! Ciešanu pilns mūžs!”

Vecais tēvs ar mīļumu paraudzījās vidējā meitā un atbildēja: “Taisnība, mīlestībai ne vienmēr dzīvē gūsti atbildi. Tomēr tas nav nekāds iemesls, lai liegtu sev iespēju mīlēt. Tici mīlestībai, meit. Dvēseles, kurām lemts satikties, tās vienmēr satiksies un dvēseles, starp kurām lemts piedzimt patiesai mīlestībai, arī šajā dzīvē viena otrai garām nepaies.”

Vecāka meita tomēr bija neizpratnē. “Tēvs, nevar būt, ka tu domā to nopietni.. Mīlestībā nevar būt lielāka laime nekā stabilā un labi nodrošinātā dzīvē.”

“Un kāpēc ne?” tēvs atjautāja?

“Mīlestība ir gaistoša. Tā ir nepastāvīga,” vecākā meita attrauca.

Vecais tēvs mirkli apdomājis teica tā: “Patiesa mīlestība nav gaistoša. Patiesa mīlestība ir pastāvīga. Tā nenoveco. Un tā neizgaist. Patiesa mīlestība ir tavā sirdī. Un patiesi laimīga spēsi kļūt tikai mīlot. Un tikai patiesa mīlestība spēs darīt tevi patiesi brīvu! Visas citas bagātības ir tikai lietas vien. Tās tevi laimīgu darīt nespēs. “

Iestājās klusums. Jaunākā meita cerību pilnām acīm lūkojās tēvā. Vidējā un vecākā meita joprojām domāja par tēva teikto. Un ja nu tēvam tiešām bija taisnība?