nē, šonakt gulēšu 🙂 Šis vēja spārniem ieradās šovakar. Paskarbs. Bet visam dzīvē nevajag būt baltam un pūkainam. Realitāte ne vienmēr tāda ir.
Visu savu līdzšinējo dzīvi
kritu, kritu un kritu..
Tikko cēlusies,
pēc brīža atkal kritu
Kritu nožēlā, stereotipos
sevis žēlošanā
bezcerībā,
izmisumā,
ilūzijās,
depresijā,
arī bailēs
esmu kritusi arī uz nerviem
(piedodiet!)
kritu kārdinājumā pat pēc burkāniem
nemaz nezināju, ka tik daudz
sulīgi oranžu kārdinošu burkānu
uz katra stūra, pie kuriem var nokrist
kritu uz līdzenas vietas
līdz apjautu nevar KRIST mūžīgi
NEVAR dzīvot KRIŠANĀ
Tur nav ELPAS
Katrs sitiens briesmīgi SĀP
un ilgi dzīst
Krītot var NOGURT
Tas atņem spēku
Var pienākt brīdis,
kad nepietiks
spēka
pie-celties
Rokas maigi glāsta dvēseles zilumus,
Bet dvēsele žēlabaini lūdzas.
“Celies un pārstāj reiz krist!”
Reiz aptiekā lūdzu:
“Man kaut ko pret sāpēm.”
“Vai jums sāp galva?” man jautāja
“nē, dvēsle pēc kritieniem sāp,”
teicu klusi
Aptiekārs skatījās,
laikam pirmoreiz viņam
pret dvēseles kritiena sāpēm kāds zāles taujāja
izgāju, nenopirkusi neko
neesot tādas zāles
pret dvēseles sāpēm vēl izgudrotas
neuzaug biezāka āda
Salti meli, ka krītot biezāka āda kļūst
„Lai Tu pieceltos, vispirms tev JĀNOKRĪT”
NĒ! Tā NAV! Nav tiesa!
Nav JĀNOKRĪT,
ir jāspēj PIECELTIES
Un turēties pie CELŠANĀS
Nevis pie krišanas,
bet pie CELŠANĀS
Vajag turēties
pie CELŠANĀS vari redzēt
Elpot, just un būt dzīvs
Es turēšos
pie-CELŠANĀS
Apsēdīšos vēl PIRMS kritiena pati
Jo
pieCELŠANĀS iespējama arī no
atrašanās SĒDUS
Bet vienu gan ZINU
turpināšu krist
un reizēm kritīšu bez spēka
bet laimīga –
mīkstā matracī gultā,
lai spētu piedzīvot jaunu PIEcelšanos
nākamajā
savas dzīves rītā.
jā, tas IR dumpis pret krišanu
bet neviens cits manā vietā
pirms kritiena neapsēdīsies
