Bija ļoti agrs rīts. Pulkstenis rādīja 4:21. Jūra kā spogulis. Apkārt miers. Dvēsele bija izslāpusi pēc atpūtas un manas nedalītas uzmanības. Jā, nu varu to droši apgalvot, vislabāk savu Dvēseli satikt tieši jūras krastā. Vēl pirms saullēkta. Un tad visvairāk spēsi arī sadzirdēt. Jo apkārt bezgalīgs klusums.
Paņēmu saujā smilšu graudus un ļāvu tiem lēnām izslīdēt caur pirkstiem. Plaukstā palika vien daži. Silta plauksta. Mikroskopiskie graudiņi pielipa siltumam. Pat kaut kam, kas teju acij nemanāms, ir vajadzīgs siltums.
Otrā plaukstā satvēru oli. Noteikti vecāks par mani. Un maniem vecākiem. Un maniem vecvecākiem. Un kas to zina, cik vēl paaudzes uz priekšu.. Auklē sevī klusas zināšanas. Par pasaules kārtību. Vieds. Sens. Un dzīvs. Un arī. Sadzirdēt vari vien tad, ja esi klusumā.
Un, lūk, ko akmens man pastāstīja:
“Tu vari cīnīties par visu. Izmisīgi, līdz spēku izsīkumam skriet un darīt. Laika Tev nepietiks. Nepietiks nekad. Darāmā būs aizvien vairāk un laika kļūs aizvien mazāk. Jo vairāk cīnīsies, jo vairāk pagursi. Ja pasaulē dzīvo pēc cīņas principa – vairāk iegūs tas, kurš vairāk sev kaut ko izcīnīs, tu saņemsi ilūziju. Jo Tev nekad nepietiks tā, ko esi ieguvis. Un vajadzēs vairāk. Tam nav ne malas, ne gala..
Un Tu vari vienkārši dzīvot. Vienkārši būt. Redzēt plaukstošu ceriņus. Sasmaržot tos. Sajust pie Tavas plaukstas mīļuma sailgojušos un tāpēc sirsnīgi pieķērušos jūras smilšu graudiņus. Un pacelt mani. Necilu jūras oli. Lai sadzirdētu.
Tev ir viss, kas Tev vajadzīgs. Jau šajā mirklī. Šajā sekundē. Un ne par ko nav jācīnās. Cīņa ir agresija. Tās paveids. Tātad, kādam ir jāzaudē, lai tu it kā uzvarētu.
Dzirdi, necīnies!
Vai redzēji, cik viegli jūras smiltis izslīdēja starp tavu pirkstu starpām? Vai redzi spoguli? Mierpilno jūru? Vai jūti mieru? Vai dzirdi klusumu?
Vienkārši dzīvo. Ļauj aiziet visam, kas no Tevis vēlas iet prom. Un ļauj atnākt tam, kas vēlas Tevi satikt. Plūstoši, rāmi, mierpilni. Brīdi, kad vairs nesteigsies, Tu neko nenokavēsi.
Un pēkšņi Tev parādīsies laiks. Pietiekami daudz laika. Pamanīt to, kas ap Tevi. Un pamanī.. sevi.
Un Tu sāksi redzēt cilvēkus sev līdzās. Pa īstam redzēt. Nevis kā pretiniekus, sāncenšus, bagātus vai mazāk turīgus, bet tieši Cilvēkus. Tieši tādus pašus, kāds esi Tu. Izzudīs skaudība, lepnība, augstprātība. Izgaisīs izmisums. Vēlme kaut ko pierādīt. Vai parādīt. Un Tu sapratīsi, ka asaras ir dvēseles lietus lāses. Kas ierodas līdz ar dvēseles pamošanos. Un tieši tā notiek Cilvēka piedzimšana. Aizkustinoša līdz pašiem sirds dziļumiem. Ar bezgalību sapratni un cilvēkmīlestību.
Necīnies. Dzīvo. Sekunde ir mūžības vērta. Un mūžība ir šī sekunde. Vienkārši dzīvo.”
Noglāstīju sasilušo akmentiņu. Noliku atpakaļ, kur paņēmu.
Lai tas spētu izstāstīt savu stāstu vēl kādam. Kādam, kuram tas būs tikpat ļoti vajadzīgs, kā tajā brīdī bija vajadzīgs man. Varbūt jau nākamajā pirmssaulēkta rītā..
