Labrīt, labrīt šajā ceturtdienas rītā!
Nekur neesmu pazudusi. Tad, kad dzīvē visu no nulles būvē, tas prasa zināmu atdevi 😀 Izturību. Paļāvību. Ticību. Grūtību pārvarēšanu. Jaunu iemaņu attīstīšanu, saskarsmes prasmju pilnveidošanu, redzesloka paplašināšanu. Grābekļus 😀 Pietiekami daudz argumentu nerakstīšanas periodam par labu. Īpaši jau pēdējais 😀
Lai gan – ja tā padomā – klusībā rakstu vienā laidā. Tak minēju, ka sapņoju kļūt par rakstnieci. Tātad, bez rakstīšanas nu nekā. Ar rakstīšanu jau nebūs tā, kā ar Lielo sapni – kad vienā rītā pamodīšos un aleluja: VISS IR NOTICIS, sapnis piepildījies. Rakstniecībai vajag uzrakstītus vārdus un tie nu jārada pašai!
Labi, par ko citu.
Pokemoni.. Sakiet, kā lai es ar savu sapņu vietni izkonkurēju šitos zvērus? Es ar mirdzošām acīm, apņēmības pilna -“pievērsieties sev, atgriezieties pie sevis, savas dzīves; pārvērtējiet, kas neder; mainiet to; nedzīvojiet svešu mūžu..” Un tad ierodas VIŅI. Tiem nav neviena (!!!) pārdomu raksta, nekā saturiska, bet – miljoniem pokmenu cilvēka veidolā dodas tiem līdz.. Bāc, nu ar ko es švakāka par Pokemonu.. 🙂
Nu, un tagad nopietnāk.
Vispār jau tā Pokemonbūšana patiesi ir pārdomas rosinoša. Ja ir tāds pieprasījums uz kaut ko tik virtuāli virtuālu.. tik ļoti no reālās dzīves atrautu, tas patiesībā ir zināms rādītājs. It kā jau nevainīgi – vēl viens izklaides piedāvājums datorspēļu lauciņā. Bet par to nevainīgi – diskutējams jautājums. Kad jau spēle sāk apdraudēt dzīvību, nevainīgi tas patiešām vairs nav.
No visas sirds apzinos – katram cilvēkam nepieciešams kas savs. Nu nav visiem vienādas vēlmes un vajadzības. Un labi, ka tā. Jo šī apziņa dod patiešām lielu iekšējas brīvības sajūtu, kad saproti – ikvienam nepieciešams kaut kas cits! Kad saproti – nevienam nekas nav jāpierāda un neviens ne par ko nav jāpārliecina. Jo esi atbildīgs tikai par sevi. Ne otra izvēlēm. Galvenais ar savu dzīvi galā tikt. Veidot savu dzīvi tā, lai tā pilnībā saskaņā ar sevi pašu. Tik vienkārša tā matemātika.
Un tomēr – ja nu pokemonatkarīgie – patiesībā ir izmisīgs dvēseles kliedziens un cilvēki, kas nododas to varā – dziļi nelaimīgas būtnes? Teiksiet, nu jau iebraucu auzās, ka par daudz analizēju? Varbūt. Bet varbūt arī – ne. Ja cilvēku tik viegli var paņemt ar kaut ko tik neekstistējošu, tad kaut kas tīrs tur tomēr nav. Cilvēks nemēdz tērēt laiku tam, kas viņam nesvarīgs. Savukārt, cilvēka prioritātes nosaka to, kurp cilvēks dodas. Aizmigušam cilvēkam pa lielam ir vienalga kur doties..Galvenais, lai var sekot kam spilgtam. Piemēram, pokemonam.
Labi. Šis ir īstais brīdis, lai vēlreiz pateiktu, ka apzinos – tā nav mana darīšana. Es nudien to apzinos. Bet salīdzinājumam pastāstīšu kādu nesen notikušu atgadījumu.
Dzīvoju daudzdzīvokļu mājā. Devos iznest atkritumus (svarīgs notikums :D), un pirmajā stāvā sadzirdēju tādu kā spiedzienu, nu vispār nevar to skaņu pat noraksturot. Skatos riņķī – neviena nav. Man maisiem pilnas rokas. Bļāviens atskan vēlreiz. Pamanu dīvainu četrkājainu, citplanētietim līdzīgu radījumu. Skatās uz mani un bļauj nelabā balsī. Sabijos. Domāju, tūlīt ielēks man acīs. Iznesos ar visiem maisiem no kāpņu telpas. Nākot atpakaļ, domāju, kā diez tikšu tam radījumam garām. Ka ņems un ar nagiem piezemēsies manā virzienā..
Bet nu neko. Jātiek uz mājām atpakaļ ir.
Veru durvis vaļā. Rūpīgi vēroju apkārtni. “Radījums” turpat. Joprojām ņaud nelabā balsī. Sfinkss, izrādās. Tas to pliko ādu un acij neierastu ķermeņa neproporcionalitāti izskaidro.
Man lēnām tā bilde sāk līmēties kopā. Biju līdzīgu būtni pirmā stāva logos manījusi. Savelku paralēles, ka šis dīvainā veidā būs ticis otrpus durvīm. Un tā nelabā bļaušana nemaz nav uzbrukuma, bet izmisuma sauciens.
Eju tuvāk. Mazais trīc pie visām miesām. PĀRBIJIES kā diegs. (Te nu es kaunīgi pie sevis nodomāju, cik ļoti pirmīt baidījos no viņa – no kāda, kas pats no visa pārbijies). Sāku mierināt. “Tev viss būs labi, ne par ko neraizējies! Mēs izdomāsim, kā tev tikt atpakaļ dzīvoklī,” glaudu un klusiņām viņam stāstu. Šis klausās ar’. Klapējos pie durvīm, nekādas reakcijas. Kaķēns bezgala mīlīgs. Stingri nolemju, ka vienu tur neatstāšu. Ja tiks uz ielas, tad – nezinu, vai viņam piemitīs visas prasmes, kas nepieciešamas izdzīvošanai. Tusējam abi pa kāpņu telpu.
Kaķēns jau mīlīgi ieritinājies manu garo svārku ielokā, sāk murrāt. (starp savējiem – bailīgajiem- var atslābt!). Būtībā esmu jau pārmalusi visus iespējamos variantus. Kaimiņi aizbrauca, kaķēns uz visām brīvdienām būs palicis otrpus māju durvīm. Sāku jau mainīt savas nedēļas nogales plānus. Iztēlojos gara acīm, kā diez šo mazo gludādaino radījumu varētu ieintegrēt sava ‘lauku’ kaķa kompānijā, kas kopā ar mani apmeties manos apartamentos dažus stāvus augstāk. Nu, simtiem vīziju. Galvenā atziņa – nekādā gadījumā nepamest sfinksu vienu. Pirms realizēt savu glābšanas misiju, vēlreiz mēģinu pievērst kaimiņienes uzmanību. Man paveicas. Mums paveicas, precīzāk. Durvis atveras. Kaķēns laimīgs pie savas saimnieces. Laimīga stāsta beigas.
Kāds gan šim stāstam sakars ar pokemoniem? Nu it kā nekāds.
Un tomēr, ir labi nepalikt vienaldzīgam. Un ja vari, tad noteikti palīdzēt. Un tāpēc vēlreiz teikšu, ko domāju par pokemonatkarīgajiem – tas nav ne smieklīgi, nedz kāds joks – ja spēle cilvēkā izraisa tādu fanātismu, tad tam ir gan kāda saistība ar cilvēka iekšējo izmisumu. Varbūt slēptu. Varbūt pavisam klusu un nemanāmu. Un izmisumā nonākušam cilvēkam roku var padot. Var pamodināt. Galvenais netiesāt, bet palīdzēt atmosties. Un tad var kādu gabaliņu paiet kopā. Jo atkarība nerodas no tukša gaisa. Tam vienmēr ir kāda sāpe paslēpusies dziļi apakšā.
Jā. Nenormāli garš ieraksts sanāca. Nekas. Tātad, tādu arī vajadzēja.
Mierpilnu un līdz sirds dziļumiem apzinātu dienu vēlot,
Dace
