“Klau, vai tad neredzi – Tevi izmanto!” gan jau ikviens no mums vismaz reizi dzīvē sastapies ar šo frāzi. Jā, reizēm paši redzam, ka izmanto. Reizēm paši nepamanām. Un visiem ir skaidrs, ka izmantot otru – ēeēe- teiksim, tā - nav labi darīts
Vai varam to mainīt? Jā! Ko varam darīt, lai tas vairs neturpinātos?
Patiesībā, vienīgais, kas var paglābt mūs pašus no tādas sistemātiskas izmantošanas ir vārds ‘NĒ’. Nepateicu neko tādu, ko sen jau visi nezinātu. Bet ik pa laikam izkrīt no prāta, ka kādam kādā brīdī atteikt un it kā nepalīdzēt – nebūt nenozīmē to, ka “nu gan tu vairs neesi labs cilvēks. Līdz šim vēl biji labs, bet nu vairs nē.. “ Reizēm atsakot var pat ļoti palīdzēt – gan sev, gan tam otram.
To, kā pateikt nē ir grūtāk nekā ļaut, lai izmanto – ar šo, manuprāt, arī lielākā daļa no mums ir saskārusies. Jo īpaši, ja cilvēks, kurš izmanto – mīļš, tuvs un ļoti mums svarīgs. Jo īpaši tad ir ļoti grūti atteikt.
Kāpēc tik svarīgi pateikt ‘nē’, ja jūtam, ka vēlamies atteikt? Jo tādā veidā varat izdarīt patiešām labu darbu. Bez ironijas. Ja ļaujamies tikt izmantoti, savā ziņā ļaujam otram manipulēt ar mums. Nepasakot nē – reizēm ļoti izdarām pāri sev, savām ģimenēm un bērniem. Izdzenot sevi līdz absolūtam spēku izsīkumam, jo grūti atteikt. Vispār savā ziņā izdarām pāri arī tam, kurš mūs izmanto.
Ja tā vietā, lai pateiktu nē, sakām – jā – rodas draņķīga sajūta. It kā palīdzēji, bet patiesība labuma no tā nav nevienam. Diez vai var izdarīt labu darbu, ja jūties, ka vienlaikus dari pāri sev. Un pēc tam vēl labu laiku jūties slikti. Diezgan ticams, ka mūsos arī rodas dusmas, par to, nu kā tā var izmantot. Var, var. Mierīgi var. Kamēr ļaujam.
Bet mūsu spēkos ir neļaut. Jā, runa ir par visiem labi zināmajām robežām. Robežas, kuras novelkam jebkādās attiecībās. Robežas ir vajadzīgas, jo tās izraisa savstarpēju cieņu. Ja cienām paši sevi un respektējam otru cilvēku – tātad, esam vienlīdzīgās pozīcijās . Neviens nav pārāks, neviens nav zemāks. Savukārt, uz cieņu balstītas savstarpējās attiecības, manuprāt, automātiski izslēdz izmantošanas iespējamību. Kur savstarpēja cieņa, tur izmantošanai nav vietas.
Jā, atsakot reizēm var rasties liela pretreakcija – gadījumos, kur vienmēr esam ‘izpalīdzējuši’, t.i., ļāvuši sevi izmantot un vienā brīdī atsakām – būs jāsaskarās ar neapmierinātību un dusmām. Tā ir laba zīme.
Mūsu atbildība ir neatbildēt uz šīm dusmām ar agresiju. Vienkārši pateikt nē, jo arī mēs drīkstam kaut ko nevarēt. Kad dusmas pāries, attiecības var pārdzimt pilnīgi jaunā kvalitātē. Var arī nepārdzimt. Tomēr, būsim izdarījuši labu darbu. Ļāvuši piedzimt cieņai. Un kur dzimst cieņa, tur dzimst arī.. mīlestība.
Ehh, gandrīz aizmirsu piebilst, kāpēc vispār šāds raksts tapis.
Pati ik pa laikam esmu savā dzīvē saskārusies ar šo situāciju. Agrāk gan krietni vairāk nekā tagad. Bija ļoti grūti atteikt, jo tik ļoti gribējās būt.. labai. Līdz brīdim, kad izdegu ar savu izpalīdzēšanu. Un tikai tad sāku domāt, kas tajā visā (un vai vispār bija) tik labs.
Tāpēc ir tik forši noķert to brīdi un sajūtu, ka paliek par grūtu un spēt pateikt otram „Klau, Tu taču PATS arī vari!” Parasti jau var. Bet ir ērti, ja pats var nedarīt.
Palīdzi vispirms sev. Pats sev. Novelc robežas ar apkārtējo pasauli. Neiesaisties drāmās. Neradi drāmas pats. Palīdzi vispirms SEV. Un tikai tad citiem. Tas nav egoisms. Tas ir veselīgs dzīves redzējums. Kur manipulācijai nav vietas. Kur vispirms pabaro sevi un tad citus. Jo patiesibā citiem vari dot tikai to, kas ir tevī pašā. Un ja pašam “bads” – vispirms sevi jāpabaro. Izsalkums nav labs sabiedrotais. Tas vairo vēlmi manipulēt. Tas atļauj manipulēt ar tevi. Un kur manipulācija – tur sirdis satikties nevar. Tur būs aklums klāt. Dvēseles acis atvērt nevarēsi. Un izdegsi. Tikai Tu vari to mainīt. Zini brīdi, kad pateikt “nē”. Palīdzi gan sev, gan otram. Palīdzi pamosties.
