Ļoti pavasarīgs labvakar Tev, manu lasītāj!
Tad nu tā. Šovakar apņēmos savā gana saspringtajā pēdējās nedēļas grafikā kaut ko tomēr uzrakstīt. Prātam neaptverams skrējiens.. Notikumi, brīnumaini pavērsieni.
Kas var notikt nedēļas laikā? Pa-do-mā-sim 😀
Pa pieskari var aiziet kāda banka.. (Nē, ne tā, kur mans Lielais sapnis dzīvo.. Tas nenotiks. Ja vajadzēs, tā paliks kā pēdējā, bet pirms citām – negrims..) Tad vēl no debesīm (ne gluži, bet tēlainam salīdzinājuma derēs) var notikt tāds brīnums, ka viena samilzusi problēma atrisinās gaismas ātrumā (milzīgs paldies par šo brīnumu tās atbalstītājam!!!) – precīzāk, pusotras dienas laikā. (Ticiet brīnumiem, bet negaidiet tos! Tad tie patiešām piepildās.)
Ir vēl viens MEGA aktuāls jautājums dienas kārtībā palicis. Tomēr ceru, ka izdosies sakārot arī to. Ļoti ceru. Un daru, ko varu, lai tas tā arī notiktu.
Tātad, par ko šovakar? Nu vismaz pāris vārdos.. Ehh, lai iet vēlreiz šis. Par spēju būt patiesam. Par spēju nemelot SEV. Par spēju būt godīgam PRET SEVI. Jā, tieši pret sevi. Štrunts par citiem šoreiz. Tak piespiest otru nevar. Un patiesībā – grozies kā gribi – viss jau sākas ar sevi pašu.
To, ko spēju tagad, nekad nebūtu spējusi 18, 20 vai pat 30 gadu vecumā. Nu vienkārši nebija pieredzes, ka pati drīkstu izvēlēties savas dzīves notikumus. Tolaik likās – ko tad es – kā liks, tā arī dzīvošu 😀 Nu un tad vēl tāda nianse kā drosme trūka.. Un vēl visādas citādas mazmazītiņas niansītes – kā nepārliecinātība, šaubas, bailes.. Nu tur – pilnais komplekts ar viskautko interesantu, bet ilgtermiņam tomēr.. nederīgu.
Nav jau gluži tā, ka itin ne no kā vairs nebaidītos. Bet šobrīd ikvienas bailes ieguvušas loģiskāku pamatojumu. Un tās bez pamata bailes lēnām atkāpušās. Šad un tad, protams, uznirst no jauna, tomēr.. pablāvi un gana ātri izgaistošas. Ar tām visu var sarunāt 🙂
Spēt būt patiesam pret sevi – tas prasa lielu drosmi. Spēja saglabāt savu ES, neskatoties uz neko, kas notiek riņķī – tā jau ir augstākā pilotāža. Nē, tas nenozīmē nedz augstprātību, nedz iedomību, nedz pārākuma apziņu.. Itin nemaz. Tas nozīmē – spēt sadzirdēt sevi un nemelot sev. Tālāk jau tas ietver šo – pasargāt sevi no dažnedažādām neirozēm (nebūt ne patīkamām veģetodistonijas izpausmēm ‘tūlīt gals klātu’, ‘viss, laikam miršu’ un tamlīdzīgām panikas lēkmes rezultātā dzimušām, jaukām distonijas pavadonēm), varbūt pat no depresijas.
Varu roku liekot uz sirds apgalvot, ka esmu patiesa pret sevi visā ko daru. Nē, es neatskaitos nevienam. Tas man priekš sevis svarīgi. Tas nozīmē – krist un celties, bet tik un tā – saglabāt savu identitāti un cīnīties par saviem sapņiem. Par to, kas man ir svarīgs. Tostarp, stāvēt un krist par savējiem. Jā, krītu. Bet vienmēr, vienmēr pēc kritiena var piecelties. Pat tad ja liekas – nepietiks spēka. Parasti brīnumainā veidā tieši tādā mirklī kāds dodas garām un to roku padod. Un tas spēks tomēr atnāk 😉
Ehh, cik daudz problēmu mēs sev aiztaupītu, ja mēs sev pārstātu melot.
Nezinu, piemēram, neveiksmīga laulība: “nu nav jau tik traki, citiem vēl grūtāk. Bērniem tak nevar atņemt tēvu.. Nu un, ka dzer.. Nu un, ka spēlē azartspēles.. jāpiecieš vien ir.. Kam tagad viegli..”
Izcils veids, kā sevi dzīvu norakt. PAŠAM. Labprātīgi.
Atļaušos apgalvot, ka dzīve pastāvīgās ciešanās ir SLIKTA izvēle.. Tā ir ziedošanās visiem citiem, aizmirstot par sevi pašu..Tā ir upura loma, bet ne savas dzīves dzīvošana.. Cena? Augsta. Paša mūžs. Cik kuram garš dots.
Labi, šo to pavisam pa atklāto arī varu. Pietiekami pārsāpēts un pietiekami izraudāts. Tagad varu.
Kaut kad minēju, ka mani sen kā vairs nav iespējams sasmīdināt ar anekdotēm par tā sauktajiem trakajiem.
Kāpēc tā? Atceros to laiku, kad tētis bija ievietots psihiatrijas klīnikā.
Vienkārši ticiet, smiekli nenāk, kad tuvs un mīļš cilvēks ar pilnu nopietnību stāsta lietas, par kurām skaidri saproti – tas slimības iespaidā. Smejas tie, kuri paši, par laimi, nav ar to visu nekādā veidā nav saskārušies.. Bet pasargāts jau nav neviens.. Smiekli nenāk, kad tuvs un mīļš cilvēks pilnā nopietnībā lūdz pierakstīt informāciju, kurai nulles vērtība..Bet Tu ņemsi to balto lapu un pierakstīsi visu, ko sacīs. Pat tos konta numurus, kur miljoni glabājas, arī tos pierakstīsi. Nē – emocijām. Vismaz ne kādam redzot. Kas notika, kad biju četrās sienās, tas lai paliek zināšanai tām pašām četrām sienām.
Nezinu, kas tieši no tā visa visvairāk paplašināja redzesloku. Un iedeva šo apziņu: katru dienu dzīvot tā, lai nekad vairs nevarētu sev pārmest, ka neesmu bijusi pret sevi .. patiesa.
Jā, tas sevī ietver arī šo faktu: līdzcilvēki ne vienmēr būs gatavi tam Tavam patiesumam. Viena daļa pārbīsies un muks. Citi uzskatīs par stipri panaivu. Vēl citi – vienkārši vienaldzīgi uzmetīs aci (ja vispār uzmetīs) un dosies tālāk savās ikdienas gaitās. Citi – apstāsies un pados roku. Citi izvēlēsies doties līdzi. Neatkarīgi no līdzcilvēku reakcijas – tā ir milzīgi liela iespēja piedzīvot šo: būt BRĪVAI. Nekādu stereotipu. Nekādu važu par to, kas pareizi, kas – ‘nepareizi’. Dari kā jūti par pareizu un tas pēc noklusējuma jau ir labākais priekš Tevis.
Labi apzinos, ka nekad dzīvē nebūtu kļuvusi tāda, kāda esmu šobrīd, ja nebūtu pieredzes, bez kuras savulaik likās – varēja jau nu man no augšas to visu aiztaupīt.. Neaiztaupīja. Un tas deva iespēju augt. Pilnveidoties. Mācīties no pieredzes. Savas, protams.
Tā galvenā domā, ko šovakar vēlējos pateikt: štrunts par to, ko domā citi. Vēlreiz no visas sirds ticu – ir svarīgi būt PATIESAM pret sevi. NEBAIDĪTIES. Un nenodot savu patību. Nenodot sevi tikai tāpēc, ka citi vēlas tevi redzēt tādu vai šitādu.. Nekā nebija. Cena ir pārāk augsta. Ja paveicas: depresija. Ja ne: var tikt arī līdz psihiatrijai. Nedariet sev pāri. Neļaujiet citiem darīt sev pāri.
Un tad nekad nevarēsiet sev pārmest, ka pasīvi piedalījāties savā dzīvē. Ka ļāvāt kādam visu izlemt savā vietā. Vai tā arī savu dzīvi nemaz nedzīvojāt.. Ka tā arī nepaspējāt.
Esiet PATIESI. PRET SEVI patiesi. Un katru dienu izdzīvojiet tā, ka gulēt ejot gandarīti aptver vien šo: esmu darījis visu, ko spēju. Un lepojos ar sevi, jo.. nenobijos būt pret sevi patiess:)
Jauku un mierpilnu vakaru vēlot,
Dace
