“Vai bailēm ir lielas acis? ” puisēns vaicāja savai mammai.
Mamma apjukusi paskatījās uz dēlu: “Kāpēc Tu tā, dēls, jautā?”
“Vecmāmiņa vakar teica: bailēm lielas acis, kad nobijies slēpos zem segas,” dēls turpināja.
Mamma pasmaidīja: “Ak tā! Jā, taisnība, ir gan bailēm lielas acis,” viņa sirsnīgi noteica.
“Vai no bailēm ir jābaidās, ka tām tādas acis?” puisēns nelikās mierā.
“Katrs pats var izvēlēties, ko ar bailēm iesākt,” mamma atteica. “Var gan no sirds baidīties, bet var bailēm acīs ieskatīties un pārstāt baidīties.”
“Ja bailēm acīs ieskatās, tad tās mūk prom?” puisēns bija neizpratnē.
“Nē, tās nekur nemūk vis. Tās vienkārši izgaist,” mamma atbildēja.
“Mamm, es gribu, lai manas bailes izgaist,” dēls domīgi noteica.
“Tad nākamreiz, kad no kaut kā Tev būs bail, nemūc zem segas,” mamma noslēpumaini smaidot atbildēja.
“Bet, ja tās bailes būs stiprākas par mani?” puisēns šaubu pilns pārvaicāja.
“Bailes nav stiprākas par Tevi, dēls. Bailes ir tikai tik stipras, cik ļoti tu no tām baidies. Bet, kad nemūc, bailes vairs nevar Tevi sabaidīt. Un tās izgaist,” mamma atteica.
“Mamm, bet vai bailēm tās acis ir skaistas?” dēls jautāja.
“Bailēm ir skaistas, mīļas, baiļpilnas acis,” mamma atbildēja.
“Gribu tās redzēt. Kad nākamreiz baidīšos, es ieskatīšos bailēm acīs, ” dēls apņēmīgi noteica.
“Dari gan tā, dēls. Kad bailēm vairs nebūs varas pār Tevi, parādīsies liela drosme un ticība saviem spēkiem. Tā vienmēr ir, kad bailes uzveic. Un tad Tu patiešām lielas lietas savā dzīvē varēsi paveikt,” viņa mīļā balsī atbildēja.
“Vai visi cilvēki baidās?” puisēns ziņķārīgi jautāja tālāk.
“Katrs no kaut kā baidās,” mamma atbildēja. “Cits baidās novecot, cits baidās, ko citi padomās, cits baidās pats no sevis.”
“Kāpēc gan no sevis būtu jābaidās?” puisēns bija neizpratnē.
Māmiņa nopūtās. “Cilvēkiem reizēm tā ir – ka baidās paši no sevis. Baidās no tā, ko sajūt. Ko domā. Baidās no tā, ka ir atšķirīgi. Jo nav sevi iepazinuši. Nav iepazinuši, cik patiesībā viņi ir īpaši un ka tieši šī atšķirība no citiem ir liela dāvana, kas viņiem dota. Reizēm pat šie cilvēki mēģina no sevis aizmukt. Bet no sevis nekur aizmukt nevar,” viņa smaidot stāstīja.
“Un ko viņi var darīt?” puisēns izbrīnīti jautāja.
“Izturēties pret sevi ar sirsnību un lielu iejūtību. Un sevi iepazīt. Nebēgt, bet apjaust, no kā visvairāk bail un ļaut šīs bailes sev piedzīvot. Un tad pateikt bailēm paldies un palaist tās projām,” mamma atteica.
“Un kas notiek, kad bailes izgaist?” dēls turpināja taujāt.
“Tad cilvēki sāk darīt to, ko nekad iepriekš dzīvē nebūtu uzdrīkstējušies darīt. Jo vairs nebaidās. Un bieži vien tikai tad, kad brīvi no bailēm, atrod arī savu dzīves ceļu. Un uzdrīkstas īstenot savus sapņus,” mamma laipni atbildēja.
“Mammu, vai Tu baidies?” puisēns ieinteresēti skatījas uz savu mammu.
“Reizēm baidos gan,” mamma silti atteica, “baidos, ka cilvēki par daudz viens otram sāpes nodara un par maz mīlestības sniedz viens otram”.
“Vai mēs tur varam ko mainīt?” dēls jautājoši palūkojās vēlreiz uz savu mammu.
“Varam, dēls. Mēs varam mīlēt ikvienu cilvēku šajā pasaulē. Vienkārši tāpēc, ka viņš ir. Un, dvēsele, kas sajutīs mīlestību, vēlēsies dot to tālāk un tad mīlestības kļūs aizvien vairāk un vairāk. Un kādu dienu šī pasaule kļūs mīlestības pilna,” viņa, tālumā lūkojoties, noteica.
“Mammu, es mīlu Tevi,” dēls apskāva savu mammu.
“Un es mīlu Tevi, manu puisēn,” mamma klusi noteica, pateicīgi lūkodamās debesīs.
“Es Tevi ļoti mīlu.”
