Liels sveiciens Tev, manu lasītāj!
Es gan patiesi nezinu, vai man pēc šīm mega pauzēm vēl ir lasītāji jeb būšu palikusi te vienīgā .. mamuts. Lai nu kā, rakstīšu tik un tā. Rakstīšu priekš sevis. Pati arī lasīšu 😀
Nekad nebiju domājusi, ka pieredzēšu savā dzīvē brīdi, kad es un mans dators pārtrauksim attiecības jeb precīzāk es iešu datoram ar līkumu. Nekādi feisbuki, nekādi draugiem.lv = visu nost uz kādu laika posmu. Visa kā daudz par daudz palika. Ļoti prasījās norobežoties. Ko arī izdarīju. Un droši vien tā ik pa laikam notiks vēl.
Neticēsiet – lielisks veids, kā sevi attīrīt un nepārpludināt ar informāciju, kas reizēm nodara vairāk posta nekā labuma.
Ja ir iespēja un varat atturēties un jūsu darbs jums to ļauj – paņemiet vienu brīvu dienu no sociālajiem tīkliem, no virtuālās realitātes. Un pavērojiet, kā jutīsities dienas beigās 🙂 Ieraugiet realitāti nevis virtuālo realitāti. Un pie reizes uzdāviniet sev mirkli atelpas 😉
Katram dzīves posmam jau savas aktualitātes un prioritātes. Man laikam šī atgriešanās pie sevis ir pati svarīgākā. Un ar klusumu lieliski var sevi izlīdzsvarot. Un spēt sadzirdēt sevi. To, kas svarīgi man. To, ko vēlos es. Un ko vajag vai tieši otrādi noteikti nevajag darīt – kas nāk par labu un kas ..kaitē. Nu vienkārši runājot – ar sirdi sajust un klusumā sadzirdēt atbildes uz sev būtiskiem jautājumiem..Ar uzsvaru uz “SAJUST” 😉
Vispār pirms nozīmīgu lēmumu pieņemšanas ir vērts apstāties un kādu brīdi nekur neskriet. Tā izvērtēšana būs daudz jēgpilnāka un patiesāka nekā garām skrienot pieņemtu lēmumu rezultātā. Jo ir lēmumi, kas kardināli mainīs Tavu dzīvi. Un tāpēc ieklausies savā sirdī un ļauj sev sajust atbildes. Būtiskos lēmumus skrējienā nepieņem..
Pieņem, kad sajūti ar sirdi. Tad arī būsi pret sevi patiess. Un Tavas izredzes piedzīvot laimes sajūtu sirdī pieaugs ģeometriskā progresijā. Jo būsi pieņēmis lēmumus, kas saskaņā ar Tevi. Un tas savukārt dos Tev spēku – spēku risināt Tev svarīgus jautājumus, varbūt pat pacīnīties, bet katrā ziņā – pasīvi negaidīt, ka gan jau.. kādreiz.. varbūt.. viss sakārtosies. Nu nesakārtosies. Ja pilnīgi neko nedarīsi, nekas diži nemainīsies.
Un neaizmirsti par lūgšanu spēku. Lūgšanu spēku nekad nenovērtē par zemu 😉 Uzklausītas tiek pilnīgi visas, kas gan nenozīmē tūlītēju lūgšanu piepildīšanu.
Uzņemies iniciatīvu par Savu Dzīvi! Uzņemies iniciatīvu, risinot sev svarīgus jautājumus. Negaidi pasīvi sēdēdams 4 istabas sienās. Vai vēl trakāk – skrienot (bēgot) no sevis.. Lai tikai nebūtu jāpieskaras jautājumiem, kas pamatīgi satricina sirdi 🙂 Nē, nu var jau atlikt sirds satricināšanu uz vēlāku laiku. Tikai garantijas, ka būs tas laiks VĒLĀK – tādas garantijas nav..
Nu, lūk.
Kāds varbūt šajā brīdī iebildīs: “BET NAV TAČU LAIKA! TĀPAT NEKO NEVAR PASPĒT..” Labi, pieņemsim, ka laika nav. Tomēr ir vērts paturēt prātā šo: sev patiešām svarīgiem jautājumiem laiku vienmēr var atrast un aizbildināšanās ar laika trūkumu patiesi ir tikai un vienīgi aizbildināšanās.. Man ļoti patīk tas teiciens: kas nevēlas, atrod iemeslus, kas vēlas – atrod iespējas..
Uz otro sadaļu “tāpat neko nevar paspēt” – rodas pretjautājums: “Bet varbūt to visu, kas Tavā dzīvē šobrīd ir, to visu Tev nemaz nevajag? Varbūt mākslīgi piepildot savu dzīvi ar lietām, kā rezultātā ´tāpat neko nevar paspēt’ un tādējādi panākot maksimālu vāveres riteņa aizņemtību, Tu bēdz no šī: “LAI NEBŪTU JĀDOMĀ PAR TO, kas patiešām SVARĪGS TAVAI SIRDIJ.. Lai nebūtu jāsaskaras ar sāpīgu jautājumu sakārtošanu. Lai nebūtu jāsatiekas pašam ar sevi..”
Un tādā gadījumā tā skriešana nav nekas cits kā bēgšana.. Bēgšana no sevis, no savējiem, no skaudrās vientulības sajūtas, no tukšuma, no jebkā, kas izraisa.. bailes. Nu katram būs kas cits. Skrienot rodas ilūzija, ka it kā viss kārtībā.. Bet bēgšana ir un paliek bēgšana. Tā neko atrisināt un sakārtot nevar. Bēgot tiek paveikta tikai viena darbība: bēgšana.
Ja vēlies pārmaiņas – nebēdz. Apstājies un padomā, kas priekš Tevis šajā mirklī svarīgākais un drosmīgu sirdi dodies tā virzienā.. Un atmet lieko. Atmet to, bez kā vari iztikt. Pirmajā brīdī varbūt būs pagrūti, ja gadiem pierasts joņot.. bet tā būs viena no vērtīgākajām dāvanām, ko būsi sev pasniedzis. Spēja sadzirdēt savu sirdi. Dzīvot saskaņā ar sevi. Un atļaut sev būt laimīgam.
Nu, lūk. Gari. Un, patiesību sakot, nekā jauna jau nepateicu.
Un tomēr. Kas to zin. Varbūt noder. Varbūt īstajā brīdī. Varbūt arī man pašai 😉
Ar siltu rokasspiedienu un mīļumu,
Dace
