Iekšējs nemiers un nekādi nevaru saprast – kāpēc.. Ko es neesmu izdarījusi? Vai drīzāk aizmirsusi izdarīt? Šodien kā ar bomi pa galvu – Ego!? Kad pēdējo reizi RUNĀJU ar savu Ego?! Vai man maz tāds vēl ir..?
Tie, kas ieskatās pirmo reizi šajā kolorītajā sapņu vietnē – padalīšos, ar Ego man divas sarunas jau bijušas.. Šeit pirmā. Šeit – otrā.. Cik veiksmīgas vai ne tik veiksmīgas, pati nevaru spriest. Esmu novērojusi, ka pret savu Ego nekad neesmu bijusi simtprocentīgi objektīva.
Piedāvāju nelielu ieskatu mūsu šī vakara sarunā. Varbūt izrādīsies izklaidējoši vērtīga. Vai arī ne. To es nespēju paredzēt. 😉
***
“Klau, Tu maz dzīvs?” raižpilni lūkojos Ego virzienā. “Man Tevi ļoti vajag”, pati sev par pārsteigumu sadzirdēju teju izmisīgu saucienu sava Ego virzienā. (Kad aizmirsti par savu Ego, var gadīties, ka satraucies brīdi, kad par viņu atceries)
Ego rāmi ienāca istabā. Palika stāvot. Neticot savām ausīm, ka man esot vajadzīgs, viņš laipni atteica.
“Lūdzu, apsēdies!” mīlīgi aicināju. Tiešām priecājos viņu atkal redzēt vaigā.
Ego palika stāvam. Bet smaidīja. Smaids gandrīz vienmēr esot laba zīme. Uz to cerēju arī šoreiz.
“Ko tik smaidīgs?” turpināju izjautāt.
“VĒROJU, visu laiku vēroju, kā pati toreiz lūdzi”, Ego silti noteica, “Tu pat iedomāties nevari, cik tā ir interesanta nodarbe”. “Tu man ļoti patīc”, viņš steigšus piemetināja, pamanīdams manu vēl neuzdoto jautājumu.
Pie sevis klusi nolēmu – tik tālu viss labi. Ja ne savam Ego, kam tad vēl es varētu patikt?
Ego turpināja stāvēt.
“Nāc, apsēdies”, kā jau būsiet novērojuši pie pirmās neveiksmes (pieredzes/atbildes/ utt.) es tomēr plinti krūmos nemetu un tāpēc aicināju Ego vēlreiz.
“Iziesim pastaigā,” Ego noslēpumaini atbildēja.
Gribēju jau atjokot, vai šim joprojām mazā telpā par maz vietas un tāpēc prērijas jāmeklē, bet kaut kas mani atturēja. Vai nu svinīgā Ego sejas izteiksme vai arī iekšējā sajūta, ka šoreiz joks nebūs vietā.
Paķēru savu mēteli. Pagaidīju, kamēr apģērbjas arī Ego. Kā ierasts, palaidu durvīm pa priekšu. Ego atsmaidīja un pamāja ar galvu – dāmām priekšroka. Mani vērojot, esot novērojis, ka man pieklājība patīkot. Viņš tomēr džentlmenis.
Vāji pasmaidīju. Pamāju ar galvu un izmantoju šo negaidīto pieklājības žestu.
Kad nu abi nonācām laukā, jutu, ka mans skatiens pie Ego kā piekalts. Es taču zinu gan, ka no Ego var sagaidīt jebko. Ego tāda iedaba. Neprognozējams. Ne pirmo gadu mēs te tik tuvu pazīstami. Un tas viņa miers.. Viņa miers kā reiz vairoja manu nemieru.
“Klau, vai Tev nebūtu jābūt tā kā nedaudz saspringtākam,” turpināju meklēt atbildes.
“Nāc man līdzi. Vēlos Tev ko parādīt.” Ego šķita nedzirdējis manu jautājumu.
Gājām abi klusējot. Gribēju jau jautāt, vai tālu būs jāiet. Bet aprāvos. Tas Ego miers..
Pagāja kāds laiks. Iet kādam līdzi neko nejautājot, piekritīsiet, tā ir liela uzticēšanās. Iet lielu gabalu un nesatraukties, par to kurp tieku vesta – tā jau ir milzīga paļaušanās. Paļauties uz Ego.. Lūk, neatceros, ka būtu to jelkad darījusi.. Visam reiz dzīvē pienākot pirmā reize.
Ego apstājās. Es arī.
“Paskaties tur,” viņš aicinot norādīja virzienu.
Skatījos, bet nespēju saprast, kas tieši man jāpamana.
Ego pamanīja manu neizpratni. Atkal sāka smaidīt.
“Paskaties uz jūru,” viņš saprotoši piebilda.
Slepus aplūkoju apkārtni. Cerēju vēl kādu bez sava Ego ieraudzīt. Nekā. Itin nevienas dzīvas dvēseles. Tikai es un Ego. Ego, kas aicina paskatīties uz jūru. Mierpilns un nosvērts Ego..
Kas cits atlika, sāku lūkoties jūrā. Centos ne par ko nedomāt. Ego sirsnīgi apskāva: “Nu, nebaidies, taču! Kur tas redzēts, ka kāds no sava Ego baidītos?” viņš iesmējās.
Ne nu gluži tā, ka baidos. Bet.. ja esi pieradis, ka kāds izturas tā, kā izturas.. un tad piedzīvo savādāku izturēšanos no TĀS PAŠAS personas… Nu, lūk, tādā brīdī rodas daži papildus jautājumi. Itin loģiski, ka sasprindzinājums tādā brīdī pieaug. Cik dzīvē nav vilki jērādās sastapti.. Turklāt, no Ego jebko var sagaidīt. Visi taču to zina.. Labi, lai nu paliek.
Ļāvos apskāvienam. Bailes izgaisa. Šaubas un nemiers arī. Nejutu neko citu kā tikai un vienīgi lielu un pat pūkaini siltu iekšējo mieru. Teju kā pie pirmajām gaisīgajām sniega pārslām..
Stāvējām tur abi kādu laiku. Sirsnīgs Ego sirsnīgi mani apskāvis jūrā saulrietu un dejojošos jūras viļņus vērodami. Nekā nerunājām. Stāvējām vien.
“Nu, vai Tu jūti?” Ego apvaicājās.
Atsmaidīju: “jūtu gan.”
“Nu, re. Tā tas dzīvē notiek,” Ego smaidīdams turpināja. “Tavs vienīgais pienākums pret sevi – vērojot sajust, kas Tev vajadzīgs un to arī piedzīvot. Tu taču gribi piedzīvot laimes sajūtu savā sirdī?”
Intensīvi māju ar galvu. Kurš tad nu to negrib!!! Pat ja piedāvājums nāk no Ego, lai..
“Nu, lūk! Viss ir vienkārši. Vēro, sajūti un rīkojies. Redzi un dzirdi ar sirdi. Seko tai. Un Tu piedzīvosi laimes sajūtu,” viņš vēlreiz uzsmaidīja. “Vēro jūru. Vēro zvaigznes. Vēro un saredzi. Kad saredzi, sajūti. Kad sajūti, rīkojies!“
Gluži neviļus uzplauku sirsnīgā smaidā. Jā, es apzinos gan, ka to teica mans Ego. Tomēr tas itin nemaz neizklausījās un joprojām neizklausās egoistiski.
Varu, protams, kļūdīties, bet man tomēr liekas, ka mans Ego ir lielisks. Nē, skaļi to gan viņam nepateicu.
Nu tomēr – Ego..
🙂 🙂 🙂
*************
Jauku vakaru vēlot,
Dace
P.s. Jā, un MILZUM LIELS sirsnīgais paldies par jaunajiem rokasspiedieniem manam Lielajam sapnim!!! 🙂 🙂 🙂
