Labvakar, labvakar, manu lasītāj!
Ienāca te prātā, varbūt pārmaiņas pēc kādu ierakstu ierunāt. Nu tāds kā audio-klausāmgabals 😀 Bet runāju es vēl garāk nekā rakstu.. Un vienmēr viss sākas ar šiem ievadvārdiem: īsāk sakot 😀
Nesolu ļoti viedu ierakstu šovakar, bet vismaz mēģināšu. Varbūt kādam noder.
Par skaudību šovakar varam parunāt, ja neiebilstat. Ir vai nav iespējams lauzt šo stereotipu: latvietis latvietim labākais.. Tā kā neesmu īsti latviete, tad mēģināšu gan. Īstens latvietis varētu nebūt objektīvs šajā jautājumā 😀
Labi, bet ja pavisam nopietni – ko ar skaudību iesākt, kā no tās tikt vaļā un kāpēc tā vispār rodas.
Tad nu tā. Rodas salīdzināšanas rezultātā, pieņemot, ka (ar uzsvaru uz “pieņemot, ka..”!) otram klājas daudz labāk nekā mums. Bet realitātē neko nezinot par otra cilvēka dzīvi, apstākļiem utt. Tikai vērtējot acij redzamo ārišķo daļu. Nezinot nekā daudz, kam cilvēks vispār izgājis cauri un kādu cenu par to visu samaksājis. Vai maksā tieši šajā mirklī.
Varu kļūdīties, bet, manuprāt, visbiežāk skaudības valgos ieslīd cilvēki, kas savā dzīvē spēlē upura lomu (..es, nabadziņš, kuram visi dara pāri..To es saku bez ironijas. Nopietni).
Esmu sastapusi arī tādus cilvēkus, kuriem principā nepatīk, ja kādam klājas labi/labāk. Tomēr visbiežāk tie ir upuri. Cilvēki, kas par savu dzīvi lielu atbildības daļu nevēlas uzņemties. Bet varbūt nevēlas nekādu atbildības daļu, bet vēlas, lai kāds cits visu nokārtotu viņu vietā.
Kāpēc tā? Šiem cilvēkiem nav bijusi.. bērnība. Nav bijuši cilvēki līdzās, kas iedotu pašpārliecinātības sajūtu, ticību saviem spēkiem utt. Viņi nav pietiekami mīlēti. Daudz par agru uzņēmušies atbildību. Un savu bērnību tā arī nav izdzīvojuši.
Šie cilvēki to nedara apzināti – šo upura lomu nespēlē tīšām. Neprot savādāk. Tā ir audzināti vai nereti izaudzinājuši paši sevi un vēl kādas jaunākās māsas vai brāļus.. Nu, mazākais, ko vari darīt tāda cilvēka labā – līdzcietība.. Bet ne vainošana. Tad automātiski upura loma tajā cilvēkā nostiprinās vēl vairāk. Varbūt pienāks brīdis, kad cilvēks apjautīs: vēlos mainīties, tas man traucē pilnvērtīgi dzīvot. Un meklēs palīdzību. Bet varbūt tā arī nodzīvos līdz mūža galam.
Runājot par cilvēkiem, kuriem principā nepatīk, ka kādam varētu iet labāk.. Šos arī vajag likt mierā. Iedomājieties vien, cik cilvēks patērē enerģiju skaužot.. Un cik laimīgs jeb precīzāk nelaimīgs jūtas pats.. Tie, kas sirdī jūtas laimīgi, tie cilvēki otram vēlēs labu, tie neskaudīs. Laimīgajiem tam vienkārši nav laika.
Ja zini, kas par cilvēku tev pretī – zini, ka skaudība viņam vājā vieta – nu nestāsti neko par sevi. Ne tev no tā labums, ne tam skaudējam.
Ko iesākt, ja skaudība piemeklējusi pašu? Ir vērts saprast, paanalizēt .. kas tieši tik ļoti sāp pašam, ka žēl, ka otram it kā labāk veicas.. Skaudība ilgtermiņā cilvēku saēd. Tāpat kā greizsirdība (bet par to kādā atsevišķā ierakstā, jo tā īpaši nejauka).
Skaudība veicina ļaunumu. Ko ļaunums spēj nodarīt cilvēka dvēselei, to jau diez vai īpaši jāpaskaidro.. Ļaunums nogalina cilvēcību. Cilvēkā Cilvēku iznīcina. Tāpēc ir vērts – sevis dēļ ir vērts pacīnīties, lai no skaudības atbrīvotos.
Kā tad paliek ar latvietis latvietim labākais “pusdienās”?
Nu vispār – tas jau no mums pašiem atkarīgs, ko uz sava galda pusdienās izvēlēsimies 😉
Sirsnīgu vakaru vēlot,
Dace
