Sirsnīgs sveiciens Tev, manu lasītāj!
Iesākumam vēlos teikt šo – ja vien iespējams, nekādā gadījumā nedzer kafiju datora tuvumā 😀 Tas nav lēti. Tas nav nevienas kafijas vērts 😀 Un arī psiholoģiski nav viegli palikt bez normāli funkcionējošas rakstāmierīces.. Cilvēkam, kurš pat miegā raksta.. 🙂
Es joprojām nespēju izskaidrot – kā ir iespējams, uzlejot datoram karstu kafiju pamanīties salauzt arī datora eņģes… Jo dīvainā kārtā izdevās arī tas. Iespējams, izdevās brīdī, kad izmisumā apgriezu datoru otrādi, lai izspiestu no tā laukā katru kafijas ar pienu un cukuru pilienu. (jā, arī tas vēl..) Neatceros katru darbību niansēs, ko veicu tajās milisekundēs.. Bet sekas ir patiešām ..graujošas. Ir iespēja rakstīt mazāk 🙂 neņemiet nu ļaunā (ja nu gadījumā kāds ņem 😉 ), ļoti ceru, ka tuvākajā laikā izdosies saremontēt savu rakstāmierīci.. Un tad – jau atkal rakstīt, cik pietiek spēka! 😀
Kā Tev veicas ar piedošanu? Jā, es kā veca plate, zinu. Un tomēr – kā Tev veicās?
Vai izdodas atvērt durvis Tagadnei?
Kāpēc tik svarīgi pārcelties uz dzīvi tagadnē? Mainīt un kaut ko darīt savādāk varam tikai šajā brīdī. Ne notikumos, kas pagājuši. Paši sev atļaut piedzīvot šo mirkli. Uzdāvināt sev iespēju dzīvot.
Vēlos tev izstāstīt kādu pavisam īsu stāstu. Pašas pieredzēts. Pavisam nesen.
Kādu vakaru mizoju kartupeļus vakariņām. Ierasta un monotona darbība, kuras laikā var apdomāt dzīvi vai arī nedomāt neko. Biju izvēlējusies pēdējo 🙂 Līdz brīdim, kad rokās pamanīju ko neparastu. Visi kartupeļi kā kartupeļi. Šis – citās krāsās. Ar rozā rakstu. Atvainojos, galīgi neorientējos kartupeļu niansēs, tāpēc zinātājam varētu izraisīt smaidu. Man, ieraugot šo dīvaino kartupeli – teju automātiska darbība – tūlīt iemest miskastē.
Tomēr spēji aprāvos 😀 – atšķirīgs, tātad jāizmet?!?! Roka palika pusceļā. Pēc tam kartupelis (pārlaimīgs) atgriezās uz šķīvja.
Aizdomājos par šo visu vairāk. Kāpēc automātiski vēlamies atbrīvoties no tā, kas atšķirīgs? Kāpēc tik grūti pieņemt, ka var būt arī tā? Nē, nesaku, ka visi tā dara. Tā noteikti nav. Tomēr, pieļauju, ka vairums no mums uz atšķirīgo reaģē ar aizdomām, šaubām, un vairāk tomēr nepieņem nekā pieņem.
Atšķirīgais taču ir vērtība! Kāpēc gribam, lai visi būtu vienādi? Precīzāk – kāpēc gribam, lai kaut kas ierāmētos mūsu konkrētajos priekšstatos par to, kādai konkrētajai lietai vai cilvēkam būtu jābūt? Ja kāds domā vai runā savādāk, tātad, nav normāls? Bet kas ir normāls? Kas vispār var noteikt šo robežu – normāls/nenormāls? Kā var zināt, ka normālais ir normāls? Un nenormālais – nenormāls? Kas nosaka šīs robežas? Pieņēmumi. Kāpēc pieņēmumiem lielāks spēks par spēju vienkārši un cilvēcīgi pieņemt? Pirmie četri burti abiem vārdiem skan vienādi.
Štrunts ar kartupeli. Bet, starp citu, es to apēdu.
Stāsts pavisam par ko citu.
Vai spējam pieņemt atšķirīgo? Nenovērsties? Neuzgriezt muguru? Vai spējam..? Kā īsti ir? Vai varbūt baidāmies no tā, kas atšķirīgs? Baidāmies, jo neko par to nezinām. Nav pieredzes, kas ļautu pieņemt? Tīri cilvēcīgi – nezinām kā reaģēt.
P.s. Man sirdī atkal sadzimušas dažas neparastas idejas. Vēl joprojām nezinu, kā tās labāk pasniegt. Tās ir ..atšķirīgas.
P.p.s. Un, starp citu, top vēl viena grāmatiņa. Pavisam, pavisam atšķirīga. Vēl gan patiešām nezinu, vai man pietiks drosmes to publicēt 🙂
Saulainu šo dienu vēlot,
Dace
