Lab – vakar!!!
Klusēšana – zelts 😀 Mazliet paklusēju, ko nu es te visu laiku vienā sudrabā 😀
Pēc katra ieraksta saskaros ar vienu un to pašu situāciju – tas, par ko svaigi un, galvenais, gudri esmu uzrakstījusi, tiek piespēlēts arī dzīvē 🙂 Apmēram šādi: „Nu, un kā Tev pašai izdosies tikt galā ar tām problēmām, par kurām uzrakstīji? Mācēsi? Spēsi? Sanāks? Nu ko – tūlīt pārbaudīsim.
Lai
Tev
veicas..” 😀
Kopš brīža, kad to aptvēru – krietni rūpīgāk izvēlos vārdus un tēmas. Nu jau zinu, ka tūlīt (precīzāk, pēc pogas ‘PUBLICĒT’ nospiešanas) nāksies iet tam cauri tādā vai citādā veidā 🙂 Kaut kas izdodas kā uzrakstīts, bet diezgan daudz – nesanāk.. Un ir jāmēģina atkal un atkal, kamēr konkrētā mācībstunda tiek ieskaitīta kā apgūta. 🙂
Gribētos domāt, ka tādējādi pati varu izvēlēties, ko vēlos iemācīties. Bet daudz ticamāk, ka tiek piespēlētas tās situācijas, kuras beidzot esmu gatava apgūt 🙂 Vismaz tā runā, ka skolotāji parādoties uz horizonta brīdī, kad skolnieks beidzot gatavs jaunām zināšanām. Nu cik nu gatavs 😀 Tā arī līdz šim manā dzīvē ir bijis.
Tātad, liekam jaunu bildi iekšā 😀
Atkārtoti noskatījos filmu „Mammu, es tevi mīlu”. Pārgurusi mamma viena audzina savu bērnu. No sirds cenšas. Vēl visu to labāko. Saprotams, mīl savu dēlu vairāk par visu pasaulē. Un dēls mīl mammu. Dēls, lai aiztaupītu mammai nevajadzīgas ciešanas, mēģina risināt problēmsituācijas pats. Ar savu bērna pieredzi. Tādas situācijas, ar kurām pat pieaugušais nemaz tik viegli galā netiktu! Uz jautājumu, kāpēc neko mammai nav teicis, dēla atbilde pavisam vienkārša: “Tu jau atkal psihotu, tāpēc nestāstīju..”
Cik no malas superīgi labi redzams – ko vajag un ko nevajag darīt! Kad pats nonāc vienā vai otrā situācijā, kaut kā nekas tik labi vairs nesaredzas 🙂 Nē, nedomāju vis šeit veikt dziļu filmas analīzi, katram tā noteikti izraisa savas izjūtas. Bet aizdomājos gan par šo tēmu.
Nevienam jau nav noslēpums, ka būt par Mammu ir viens no grūtākajiem uzdevumiem sievietes dzīvē. (Otrs grūtākais – spēt būt Sievietei, bet par to citu reizi 😉 ) Mamma ir tā, kura iedod savam bērnam šo starta kapitālu patstāvīgas dzīves uzsākšanai – sākot no pasaules redzējuma, uzvedības modeļa un beidzot arī ar vērtību sistēmu.
Ir vērts, nē drīzāk – tas ir galvenais pamatuzdevums ikvienai mammai – spēt radīt uzticības pilnu vidi savam bērnam. Vidi, kurā bērns jūtas droši. Būt pieejamai, kad tas nepieciešams un ar izpratni ieklausīties savā bērnā. Sniegt nepieciešamo atbalstu un reizē spēt neiejaukties situācijās, kurās bērnam pašam jāmācās atbildība. Un nav tas nekāds vieglais uzdevums jeb drīzāk uzdevumi. Milzīga atbildība patiesībā.
Cik bieži gan negadās – tā vietā, lai bērnu uzklausītu, sanāk pabesīties – “cik reizes var teikt vienu un to pašu!”. Var jau saprast, ikdienā kaudzēm risināmu problēmu un iecietība nereti nav ikdienas stiprā puse. Bet bērns taču mācās no tā, ko redz. No mums. Un no tā, kā mēs reaģējam. Un, redz, lūk šo. “Ā, kad ir problēma – tad ir ..”1) jādusmojas; 2) jāuzbļauj; 3) jābēg, 4) vēl cits variants. 🙂
Katram bērnam jau kopš dzimšanas brīža kopā ar sajūtu esmu mīlēts būtu jāsaņem arī šo – esmu pamanīts un sadzirdēts. Bet, vai mēs spējam to iedot tādā veidā, kādā mūsu bērnam visvairāk vajadzīgs? Vai spējam sadzirdēt savu bērnu, tā kā viņš visvairāk vēlētos tikt sadzirdēts?
Jebkurai mammai ir sava bērnības pieredze. Un tā vistiešākajā veidā atkarīga no mammas mammas pieredzes. Un tā – savukārt – no mammas mammas mammas pieredzes. Un tā ikkatrā dzimtā paaudžu paaudzēs.
Neviens bērns nav atbildīgs par savu bērnības pieredzi. Un mamma arī savulaik bija bērns. Un mammas mamma arī. Mammas cenšas iedot to, ko pašas saņēmušas. Neapzināti visu, ko iegūstam savas pieredzes laikā nododam arī tālāk. Un gluži pretēji, neapzināti nevaram iedot to, ko pašas savulaik neesam saņēmušas. Bet varam iedot apzināti.
Kaut vai sākt ar pašu vienkāršāko – apzināti sevi pieklusināt, kad gribas pacelt balsi. Apzināti izdarīt kaut ko diametrāli pretēju tam, kā parasti rīkojamies problēmsituācijās. Kāds cilvēks (paldies viņam!) nesen padalījās ar patiešām vērtīgu padomu, kas izrādījās pat ļoti dzīvotspējīgs. Kad bērns kārtējo reizi itin veiksmīgi savārījis ziepes – nevis strostēt, bet ..nopirkt konfektes, apsēsties blakus un pajautāt: “kā varam šo atrisināt, lai tas vairs neatkārtotos?” Protams, visiem vecumiem šādu jautājumu neuzdosi. Bet padsmit gados, kas pats par sevi nav nekāds vienkāršais vecumposms, tas der.
Spēt sadzirdēt savu bērnu.
Zinu, ka aizfilozofējos 🙂 Un tomēr – kā īsti ir? Ja saredzam, ka kaut kas no tā, kā audzinām savu bērnu īsti nestrādā un neder, vai varam un spējam to mainīt? Vai spējam mainīt paaudžu paaudzēs uzkrāto pieredzi par to, kā rīkoties vienā vai otrā situācijā? Vai spējam atpazīt situācijas, kurās pieļaujam vienas un tās pašas kļūdas?
Manuprāt, spējam. Ja jau spējam mācīties, tad spējam arī .. mainīt un mainīties. Un ticu, ka spējam radīt savam bērnam uzticēšanās pilnu vidi. Mēs esam pieaugušie. Un tā ir mūsu atbildība.
Un mani tūlīt par šo atkal pārbaudīs 🙂
P.s. Atbildot uz iepriekšējā rakstā “Mīlestība pāri visam” uzdoto jautājumu: “Nē, man nav izdevies nodzīvot visu dienu, nevienu nenosodot. Vēl nav izdevies. Tas ir ..nereāli grūti. Kaut vai, vakardien, likvidējot kaķēna nedarbus, domāju neba tās labākās domas 🙂 Domāju tieši tik skaistas domas, cik skaistas var ienākt prātā, kad no paklāja un zem grīdlīstēm, kuras nav ne jausmas kā noņemt, mēģini izsusināt mazliet pastāvējušu un attiecīgi aromatizētu puķūdeni. Tomēr ceru, ka pienāks tāda diena, ka ar lepnumu spēšu sev atzīt – šodien man tas izdevās. Diena, kurā nevienu nenosodīju!”:)
Lai jauks šis vakars,
Dace
