Kas šo sapņotavu apciemojis biežāk, jau zina, cik ļoti man patīk multfilmas. Tur ir tik daudz pērļu, ka nevar nepatikt. Un gudrību arīdzan.

Veca, bet laba. “Leduslaikmets” par draugiem, kas  pēc dabas likumiem nemaz nedrīkstētu būt draugi. “Ledus sirds” – par to, ka tikai mīlestība var atkausēt sasalušu sirdi. “Drošsirde” par spēju mainīties, lai viens otru satiktu pilnīgi citā kvalitātē. Un tā varētu turpināt vēl un vēl. Gudrība gudrības galā.

Ja reiz par gudrībām sākām. Palūkosim, kāpēc tik grūti reizēm tos sapņus īstenot. Un vieglāk palikt sapņotājos, nevis sapņa īstenotājos.

Pieņemu, ka arī Tev ne reizi vien ir prātā ieskrējusi kāda brīnišķīga doma, kas dvēselei priekā ļauj iedziedāties, bet pēc kārtīgas analizēšanas un varbūt pat apspriešanas ar tuvākajiem- ideja izplēn kā nebijusi.

Varbūt kāds no malas skarbi noskaldīja. “Pat nesāc! Tev tāpat nesanāks!”. Varbūt prāts, loģiski salikdams pa plauktiem, secināja, ka sapnis īstenošanai nekvalificējas. Iemeslu var būt simtiem. Bet pats skumjākais ir rezultāts. Tas nemainās. Jo iedvesma – paveikt ko patiešām nozīmīgu savā labā – izgaist gaisā kā tikko uzsnidzis sniegs lietus peļķēs.

Paskatīsimies dziļāk. Kas ir tie cilvēki, kas saka, ka nesanāks? Vai tie ir cilvēki, kuri gadiem ilgi īstenojuši savus sapņus un ir lietpratēji šajā jomā?

Parasti… ne tuvu. Pēc savas pieredzes, visnoliedzošākā attieksme nāk no ļaudīm, kas atteikušies īstenot paši savus sapņus. Upurējuši tos. Tādu vai citādu iemeslu dēļ. Bet nolikuši dziļi plauktā. Kur nekad vairs neplāno ieskatīties. Nezinu, kā tas nākas – bet tiešām notiek … Un kas reiz savus sapņus upurējis, tam būs grūti saprast kādu, kas par saviem ‘stāv’ un ‘krīt’.

Lai cik tuvs un mīļš cilvēks tavam sapnim nevēlētos pielikt treknu punktu, neļauj to.. Un tas nebūt nenozīmē, ka tu esi slikts cilvēks. Bet katram savi sapņi jāīsteno pašam. Un nedrīkst ļaut tos noniecināt vai no tiem pilnībā atteikties tikai tāpēc, ka līdzcilvēkiem nepatīk.

Tāda atteikšanās agrāk vai vēlāk maksās dārgi. Varbūt tā būs pat attiecību vērtībā. Jo brīdī, kad Tev bija spārni, tu ļāvi sev tos aplauzt. Ne tev, ne taviem mīļajiem ilgtermiņā par labu tas nenāks.

Man patīk zelta vidusceļi. Patīk meklēt kompromisus. Patīk atrast. Bet runa šoreiz nav par to. Runa ir par tiešām lieliskām idejām, kas tā arī (baiļu un citu iemeslu dēļ) neierauga dienasgaismu. Un dvēselēm, kas aplauzto spārnu dēļ, klusi ieraujas sevī un kļūst aizvien nemanāmākas. Par tām iekšējām uguntiņām, dzirkstelītēm, kuras paši sevī apdzēšam. Kad atsakāmies no tā, kas mūs iedvesmo. Un kas mums dod spēku. Varbūt pat … ir daļa no mums. Bet šai daļai neļaujam izpausties. Jo … citiem nepatiks. Vai paša prāts sapni sadalījies trijos treknos kumosos un lepni norijis kā nebijušu.

Varbūt atceries, kā tapa šī sapņotava?

Atceries? “Viena eiro projekts”. Mans 2015.gada 5.februāri dzimušais Lielais sapnis. Tāds sapnis, kādu labi audzināti cilvēki nedrīkstētu sapņot. Nepieklājīgs. Kliedzošs un tik ļoti, līdz sirds dzīlēm īsts un kvēls sapnis.

Ja toreiz, klausot cilvēkus, kas teica, ka tādus sapņus nedrīkst sapņot, būtu visu nometusi malā – es šobrīd atrastos precīzi tai pašā vietā. Pie sasistas siles. Bez sapņiem. Bez sava iedvesmas avota. Un ar pilnībā salauztiem spārniem. Es nesaku, ka tas bija paraugsapnis. Lūgt cilvēkiem dāvanas 1 eiro vērtībā vēl tik trakam mērķim kā …hipotekārās laulibas ar banku izbeigšanai. Un tomēr… savā ziņā esmu lepna par šo Sapni. Ka nenobijos. Ne no tā neprāta. Ne no tā izmēra. Jo Lielais sapnis man atvēra daudz durvju. Durvis, kuras iepriekš neredzēju. Vienlaikus – lika man atvadīties no pēdējām baiļu paliekām – diez kā tas izskatīsies. Sapņi taču vienmēr izskatās labi. Īpaši trakie. Nu ir tajos sapņos kaut kas jaudīgs. Grozies kā gribi. Ir. Un Lielais sapnis arī nemaz nav noslēdzies. Ne tuvu ne. Vienkārši atpūšas un krāj spēkus. Kad vajadzēs, celsies!

Neatsakies no tā, kas tev svarīgs. Katrs “ko nu es..” rada kaklā kamolu, un gadiem krāti, tie kamoli noēd visu dzīvesprieku. Ne tikai iedvesmu vien. Par veselību pat nerunājot…

Vai dzirdi? Vairs nekādu upuru. Ja esi ko iecerējis darīt, uzsākt, vai īstenot  – rīkojies! Neklausies tajos, kas saka, ka tu izgāzīsies, vai tev nesanāks. Un neļauj savam prātam tavus sapņus apēst. Ja vēlies ko citādāku savā dzīvē piedzīvot, rīt vairs nedari to, ko darīji šodien. Dari ko jaunu. Ko nebijušu. Jaunai taciņai – pats grūtākais pirmais solis, ar katru nākamo kļūst vieglāk.

Nekad, nekad, nekad nezināsi, ja nemēģināsi. Un vienas durvis atver nākamās. Pat ja pa starpu būs jāpieklauvē pie simtiem durvju. Tas nekas. Lai. Pasaulē ir miljoniem durvju. Un kādas noteikti atvērsies. Un aiz tām vienām būs citas. un vēl. Un vēl.

Vai zini, kāds ir tavs sapnis? Vai zini, kāpēc vēlies to piepildīt? Un… kad sāksi?