Gribu padalīties ar šo stāstu. Stāstu, kā sāku piepildīt vienu no sapņiem. Varbūt jums būs interesanti to palasīt. Tie, kas aktīvi seko līdzi maniem ierakstiem, varētu būt spiesti 😀 izlasīt sev šo to jau zināmu arī. Piedodiet, ka tā 🙂 Viena liela daļa to noteikti vēl nezin. Tāpēc vērsīšu to par labu nekavējoties 😀
Ārsts, kurš 2011.gada 28.septembrī veica man muguras operāciju, skarbā un, manuprāt, ķirurgam ļoti raksturīgā balss tembrā cieti noskaldīja kaut ko apmēram tādu: „Jums pilnībā būs jāmaina jūsu dzīvesveids”.
Pieļauju, ka ne jau to viņš bija domājis, ko nolēmu īstenot apmēram pusgadu vēlāk – tiklīdz atkal varēju noturēt sevi vertikāli un biju pietiekami spēcīga, lai varētu kustēties.
Jā, es nolēmu īstenot savu bērnības sapni par dejām! Protams, tas notika ar mana fantastiskā fizioterapeita akceptu un iedrošinājumu: „Drīksti mēģināt!” 🙂
Nelielai atkāpei – cik reižu gan savā dzīvē vēl ilgi pirms vispār nobruka mana mugura, nebiju ilgojusies dejot tā, kā biju redzējusi meitenes dejojam sporta deju sacensībās. Ar baltu skaudību. Augstskolā viena no kursa biedrenēm bija dejotāja. Skatījos un domāju, kaut es arī varētu dejot. Domāju, bet itin neko nedarīju. Tikai sapņoju par to, kā būtu, ja.. 🙂 Es zināju, ka esmu tam par vecu. Ka viss ir nokavēts. Vajadzēja sākt jau agrā bērnībā. Nu jau ir par vēlu. 🙂
Tātad, biju apmēram gadu nogulējusi uz gultas – ar ļoti maziem pārtraukumiem. Vairāk kā pusgadu pirms operācijas un vēl pāris mēnešus pēc operācijas arī nebiju diez ko skrejoša. Nemocīšu šajā reizē jūs ar sīku iztirzājumu, cik ļoti man sāpēja mugura un cik tā ir biedējoša sajūta, ka nevari paiet un noturēt sevi vertikāli. Un cik ļoti biju pārbijusies no muguras operācijas. Jo īpaši brīdī, kad pirms operācijas (kā jau visi, kuriem tiek veikta nopietna operācija) parakstīju papīru, ka varu arī nepamosties. Manam bērnam tobrīd bija tikai 8 gadi. Parakstīju ar sajūtu, kā kaklā iesprūst kamols.
Ir jau ir tā, ja cilvēku noliek kādu laiku pagulēt, tas gulēšanas laikā šo to spēj izvērtēt. Jo pēkšņi rodas milzum daudz laika padomāt. Ļoti nepatīkama bija atziņa, ka bez manis patiesībā itin visur itin labi var iztikt, kaut tolaik likās – esmu neaizvietojama!!! Ticēju, ka bez manis nekas nekur nenotiks un viss apstāsies 😉 Ir tāds teiciens – būt par korķi visām pudelēm. Nu lūk, es biju tas korķis. Un domāju – tādu, kā es, nav iespējams aizvietot. Ka tik ne ar’ 🙂
Izkrišana no aprites ļāva man šo to pārvērtēt savā dzīvē. Patiesībā – ļāva ļoti daudz ko pārvērtēt. Skatoties griestos un nespējot no sevis vairs itin nekuru aizbēgt, ļāvos visām tām sajūtām, kas mani beidzot spēja uzrunāt tā, lai es spētu sadzirdēt. Pēcoperācijas periodā arī tapa mana pirmā grāmatiņa ‘Uzdrīksties dzīvot’.
Vēl pirms operācijas – vissāpīgāka atziņa bija par vējā palaisto laiku – par to, ka tā arī neesmu īstenojusi nevienu no saviem sapņiem.. Un ja nu vairs patiešām nebūs tāda iespēja..? Ja nu ..?
Neskatoties uz faktu, ka operāciju rezultāti dzīvē mēdz atšķirties no cerētā – muguras operācija bija ļoti veiksmīga, tāpat arī salīdzinoši raiti noritēja atveseļošanās periods. Vēlreiz gribu teikt sirsnīgu un mīļu paldies manam fizioterapeitam, kurš vārda tiešākajā nozīmē ļāva atgūt man ticību saviem spēkiem. Paldies Tev, Jāni! 😉
Jā, un tas bija 2012. gada 12. februāris – mana pirmā deju nodarbība!!! To laimes sajūtu, ko piedzīvoju savā pirmajā deju nodarbībā, joprojām neesmu aizmirsusi. Un šī sajūta atgriežas pie manis katru reizi, kad rodas iespēja dejot. Jā, es zinu, es nekad nebūšu profesionāla dejotāja, jo tas tiešām ir nokavēts 🙂 Tomēr, man ir milzīgs prieks, ka es varu dejot. Jā, esmu atradusi savu deju skolotāju. Sirsnīgs un mīļš paldies Tev, Gati, par iespēju dejot! Jo īpaši par pacietību un par to, ka ļauj noticēt saviem spēkiem 😉
2013.gadā izveidoju ko līdzīgu deju aktīvistu 😀 grupai, kuru mēģināju vadīt pati. Jā, pati, nepārlasījāties 😉 Ja kāds pirms tam būtu teicis, ka man pietiks dūša ko tādu uzņemties, neticētu. Visi ierobežojumi ir mūsu prātā. Atzīšos, deju grupa šobrīd vairs neeksistē, bet ne jau tas ir galvenais. Un tā nebija visaugstākā līmenī pasniegtā deju soļu apguve, uz katru nodarbību ļoti gatavojos un katru reizi dikti satraucos, vai man sanāks. Kā vēlāk izrādījās, ne visas deju figūras nosaucu to īstajos vārdos un patiesībā ne viss arī sanāca 😀 😉 Bet ne par to ir stāsts. Galvenais ir pieredze, ko spēju caur to piedzīvot. Paldies cilvēkiem, kas mani toreiz atbalstīja. Un nāca un dejoja kopā ar mani. Tiešām, iespējams ir jebkas. Visi iedomātie šķēršļi ir vien mūsu galvās 😉
Protams, ir man vēl savs klusais sapnis par to, ka reiz savā dzīvē spēšu piedalīties PRO-AM deju sacensībās. Ticu, ka tas vēl nav nokavēts. To gan vēl nezinu, KĀ šo sapņa daļu piepildīt. Paļaujos, ka īstajā brīdī un vietā tas noteikti notiks. Un es sadzirdēšu, kā varu to īstenot 🙂
Domāju, ka tā mana kvēlā vēlme – aicināt ikvienu no jums īstenot savus sapņus zināmā mērā ļoti saistīta ar to manu dzīves periodu. Vienubrīd es patiešām domāju, ka varbūt man nekad vairs nebūs iespēja īstenot savus sapņus. Kā vēl nekad spēju aptvert vārda vēlāk nozīmi. Nekad un vēlāk tobrīd skanēja kā sinonīmi. Un vēl joprojām atceros arī sava tēta sapni – viņš sapņoja reiz dzīvē, kad būs vairāk laika un naudas, aizbraukt uz Norvēģiju. Viņam ļoti patika kalni. Viņš nepaspēja. Viņam vēlāk nozīmēja nekad..
Ko man devušas dejas? Pilnīgi noteikti, tās ļāvušas man piedzīvot fantastiskas emocijas 🙂 Sagādājot ne tikai milzum daudz prieka, bet arī ļaujot dvēselei gavilēt! Nevaru aprakstīt, kādu prieku tās dod 😉 Dejojot jūtos laimīga. Patīkams blakus efekts šim hobijam – tas ļāva man kļūt mazāk svarīgai. Vārda vistiešākajā nozīmē. Starp citu, dejas ļoti labi attīsta spēju sadarboties. Uzsākot dejot, iepazinu dažas savas ne tik spīdošas rakstura iezīmes. Piemēram, vēlmi VADĪT un KONTROLĒT 😀
Šoreiz aicināšu pavisam konkrēti – dejojiet! 🙂 Nekad nav par vēlu sākt dejot. Ja nu galīgi negribat paši, tad dodiet saviem bērniem iespēju pamēģināt dejot.
6.jūlijā Ventspilī sāksies deju kursi bērniem un pusaudžiem – šorīt ieliku afišu arī savā draugiem.lv bilžu galerijā, gan feisbukā 😉 Varbūt jūsu bērnam ir īpašs talants? Ja nemēģināsiet, nezināsiet. Ir vērts dot šo iespēju. Varbūt pēc gadiem desmit, piecpadsmit jūsu bērns jums pienāks klāt un teiks ‘paldies’. Paldies, ka ļāvāt viņam piepildīt vienu no sapņiem. Ja man būtu bijusi tāda iespēja bērnībā, es noteikti būtu kļuvusi par profesionālu dejotāju. Tāpēc tik svarīgi ir dot iespēju jau mazotnē. Ļaut pamēģināt dejot 😉
Dace
P.s. šoreiz atļaujos ielikt šo video. Kad būs drosme un pietiekami kvalitatīvs video, ielikšu arī pati savējo 😉 :
https://www.youtube.com/watch?v=lp-EO5I60KA
