Silts un gaišs sveiciens Tev, manu lasītāj!
Kā jau noprotat, pieķēros pie sava trauka. Rokās lielā “birste”, piedurknes atlocītas – UN tik tīrīt un tīrīt.. (ienāca prātā vēl cits pielietojums – varbūt ātrāk būtu vienkārši aizlidot tālēs zilajās, bet nevaru ar sevi pretrunās nonākt – klāstīt, ka ar bēgšanu problēmas neatrisināsi, bet pati – pie pirmās ‘birstes’ .. aidā!!! Ar problēmām un gružiem mani iebiedēt nevar. Man ir nepadošanās gēns. Varbūt pat – vairāki.)
Ko atradu? Nu šo to atradu... Vienmēr var kaut ko atrast. Ko iesākšu? Mēģināšu vērst par labu. Tātad, rīkošos. 🙂
Un tāpēc (ķeros klāt uzreiz vērsim pie ragiem!!!):
Lūdzu, piedod, ja netīši Tev pāri esmu nodarījusi. Ar vārdiem vai varbūt arī darbiem. Un, iespējams, pati pat nenojaušu un to neapzinos. Visu, ko daru – daru ar labākajiem nodomiem. Jā, zinu, kurp reizēm labākie nodomi mēdz aizvest. Esmu tur pabijusi arī pati.. Labākie nodomi ne vienmēr mēdz aizvest turp, kur iecerēts nokļūt.. hmm…:)
Uzkrājot pieredzi, kamēr pieredze rodas, nu ..visādi var gadīties. Savā dziļākajā būtībā nekad neesmu vēlējusies aiz sevis ciešanas un sāpes atstāt. Bet.. zinu, ka gadās. Arī sava Lielā sapņa ietvaros. Es tiešām no visas sirds vēlos, lai šī pasaule kļūtu gaišāka un cilvēku, kas ļoti tic labā uzvarai par ne tik labo – arvien vairāk.. Un tādu cilvēku, kas uzdrīkstas īstenot savus sapņus – teju katrs OTRAIS, ja ne PIRMAIS (jā, tā man gribētos gan!).
Zinu, ka šajā vietnē (un tāpat arī dzīvē) ne vienmēr ar mani viegli. Var jau teikt ‘māksliniece’ (novelkot īpaši garu to pirmo zilbi ar mazliet ironisku pieskaņu..), bet ir jau arī savas rakstura īpašības.
Tāpat ticu, ka nav viegli smagsvara pārdomas lasīt. Jo ar tām arī var ‘aizķert’ dvēseles stīgas. Un tad var sāpēt.. Bet lai atbrīvotos, ir jāizsāp, savādāk visu mūžu tās slēptās sāpes vajās..
Zinu, cik tas ir grūti – no sevis prom aiziet un iekrist depresijā, grūti, ja trūkst līdzcilvēku izpratnes, pieņemšanas; trūkst atbalsta, kas varētu palīdzēt atgriezties pie sevis atpakaļ. Zinu, ka joprojām uz depresiju un veģetodistoniju cilvēki lūkojas ļoti dažādi.
Bet tie, kuri ar abiem pavadoņiem saskārušies, tie zina, ka nav nemaz tik viegli – vienkārši ‘saņemties’, ‘beigt izdomāt sev visādas slimības’ vai pārstāt ‘par visu satraukties un raizēties’, galu galā pārstāt ‘brēkt nebeidzamās asaru upēs’.. Ja tas būtu tik vienkārši, ikviens pie pirmās izdevības izvēlētos tieši to arī izdarīt. Depresija ir dvēseles kliedziens. Un kad dvēsele kliedz, to ignorēt vairs nevar.. Un depresija nebūt nelieciena par vājumu. Drīzāk milzīgu dvēseles spēku, kas laužas uz āru, lai beidzot tiktu pamanīts.. un beidzot cilvēks sevi sadzirdētu.
Kāpēc rodas depresija un veģetodistonija? Mana pieredze liek domāt – tas notiek tad, ja daudz par daudz ‘pret sevi’ ir iets un ‘projām no sevis aizmukts’. Problēmu noliegšana ne nieka nepalīdz atrisināt problēmas. Problēmas apzināšana ir puse no atrisinājuma. Otra puse – spēja sev piedot un spēja rīkoties, spēja mainīt to, kas jāmaina – lai atkal sevi sadzirdēt spētu. Lai spētu sadzirdēt savu dvēseles balsi.
Pat ja šajā sapņu vietnē gadās kāds paskarbāks vārds; vārds, kas Tevi aizskar vai varbūt pat sadusmo vai sanikno… Piedod. Tāds nepavisam nav mans mērķis. Ir tik svarīgi, ka pats sev spēj sniegt atbalstu grūtā brīdī un vēl vairāk pāri nenodari. Jā, un pilnīgi viss nevar būt pūkains. Tēlaini sakot, reizēm rokā jāņem akmens un mazliet jāpaskalda, lai tiktu līdz .. dimantam. Ir vērts tikt līdz ‘dimantam’. Parasti jau tas, kas mūsos mēdz izraisīt atbildes reakciju (dusmas, aizkaitinājumu ieskaitot), parāda virzienu, kurā mums nolikts klupšanas akmens.
Daži vārdi iespiežas atmiņā uz mūžu, kaut izlasi vai dzirdi tos tikai vienu reizi. Ne tikai paliek atmiņā, bet dod vajadzīgo impulsu, lai beidzot spētu rīkoties, nevis .. gaidīt, ka kaut kad.. Vai arī dod cerību, ka ne Tu viens tādā ķezā iekūlies (piemēram, sastapis depresiju..)
Ja kāds no jums šeit ieskatās pirmo reizi un rodas sajūta, kas es tāda, lai mācītu citus dzīvot (ticu, ka var rasties tāds jautājums! varbūt jau radies ne reizi vien 🙂 ) – atbilde pavisam vienkārša: tāds pats cilvēks kā Tu 😉 Vēlos palīdzēt, sniegt atbalstu, sapratni, labestību un, protams, arī mīļumu (bez tā vispār nemaz nevar dzīvot!!!).
Jā, kā jau iepriekš esmu minējusi – dalos tikai un vienīgi pašas pieredzē un sajūtās. Katram sava. Kas der vienam, neder – otram. Bet no katras pieredzes var kaut ko izlobīt arī sev. Un joprojām ticu, ka kādam noder. Vēlos iedvesmot. Iedvesmot rīcībai!
Ko ar savu Lielo sapni iesākšu? Es nezinu. Lai sapņojas. Lai turpina sapņoties. Tad jau redzēs, kā būs.
Ko ar Dvēseles sapni varētu paveikt? TUR daudz ko var paveikt. Bet – tikai savējo komandā 😉
Nu, lūk. Centos iespējami īsi (zinu kādu savu draudzeni, kas šajā brīdī pasmaidīs – “njā, Tev tiešām KĀ PARASTI ļoti konspektīvi sanāca. Raksti Tu tīri neko, bet nu bez žēlastības lieko vajadzētu apcirpt“. Mana atbilde Tev: “zinu, bet pagaidām vēl nesanāk. Bet varbūt kādreiz izdosies 🙂 “)
Tuvojas Ziemassvētki. Iekšējais gaišums un sirds siltums aug augumā ar katru dienu. Jūtami pieaug arī ticība brīnumiem. Ticība brīnumiem manī bijusi vienmēr. Kopš pavisam agras bērnības.
Turpināšu dalīties savās pārdomās un meklēt ceļu savu (un ne tikai savu) sapņu īstenošanai. Turpināšu rakstīt. Pie reizes – centīšos arī iedvesmot rīcībai.
Vēlos šo pasauli padarīt gaišāku. Man ir viss, kas man vajadzīgs, lai to īstenotu. Man ir dvēsele, ir dzīva sirds un vēlme rīkoties. Ko vairāk vēl var vēlēties.
Paldies, ka esi kopā ar mani un par ikdienas atbalstu manu rakstu lasīšanā – milzīgs paldies. Zinu, cik laiks ir vērtīgs. Tāpēc – jo īpaši – PALDIES, ka atrodi laiku, lai tos izlasītu. Un, tātad, uz kopābūšanu arī turpmāk ! 😉
Jauku Tev šo vakaru un uz pavisam drīzu tikšanos nākošajā ierakstā 😉
Dace
