Patiesi vārdi. Patiesas jūtas. Viss, kas līdz sirds dziļumiem īsts. Bez lišķības. Bez izlikšanās. Neuzspēlēts un vienkāršs. Sirsnīgs un varbūt pat bērnišķīga naivuma piesātināts. Vai spējam būt patiesi? Pret saviem saviem līdzcilvēkiem? Un pats galvenais – pret sevi? Kā īsti ir?
Kas tad ir tie tradicionālākie iemesli, kas liek spēlēt viltus patiesumu?
- Neesam patiesi, jo baidāmies sāpināt otru.
- Nospēlējam teātri, baidoties, ka mūs nesapratīs, ja būsim tādi, kādi esam. Baidāmies nepatikt. Bet ļoti gribas patikt.
- Samērā vieglprātīgi noliekam savas vēlmes un vajadzības otrajā vietā, lai visiem viss būtu labi. Visiem. Aizmirstot par sevi.
Jau kopš agras mazotnes esam audzināti, ka melot nav labi. Ar meliem otru var ļoti sāpināt. Bet kā ar brīdi, kad melojam paši sev? To brīdi, kad izdabājam, lai it kā patiktu? Tā vietā, lai vienkārši dzīvotu savu dzīvi, saskaņā ar sevi, savām sajūtām un saviem dzīves uzskatiem?
Ja patikšanas cena nozīmē šo viltus patiesumu pret sevi, rodas nākamais jautājums – cik gan vērta ir tāda simpātiju iekarošana? Un ko tas mums dod, ja vispār dod. Protams, ka būs cilvēki, kas vēlēsies manipulēt un būs, kas ļausies šīm manipulācijām. Cilvēki, kuri darīs kaut ko aprēķina un izdevīguma dēļ. Lai. Tas nekas. Izvēle ir mūsu rokās. Iesaistīties šajās spēlēs vai tomēr palikt ārpus tām.
Patiesība un spēja būt patiesam dara brīvu. Tā sniedz fantastisku iekšējās brīvības sajūtu. Jā, varbūt kļūstam vieglāk ievainojami, bet toties īsti un nesamāksloti.
Cik bieži gan negadās, ka izdabāšanas nolūkos upurējam pat savu jūtu pasauli. Noliekam maliņā visu, ko jūtam un smaidām brīdī, kad patiesībā gribas raudāt. Klusējam, kad patiesībā gribas kliegt. Priecājamies, kad pārņēmušas dusmas. Tā it kā ir vieglāk. Vai tiešām vieglāk? Vieglāk kam?
Bet kāpēc gan nevarētu,piemēram, šādi?
- Godīgi pateikt otram to, ko domājam, arī tad, ja zinām, ka otram tas nepatiks;
- No sirds smieties, kad gribas smieties;
- No sirds izraudāties, kad jūtam, kad visa kā pa daudz;
- dusmoties, ja esam sadusmoti;
- izvēlēties šo dzīves modeli – esmu patiess pret sevi un arī pret līdzcilvēkiem. Vienmēr.
Veidot tīras attiecības ar sevi un līdzcilvēkiem. Tas nozīmē – spēt palūgt piedošanu, ja redzam, ka kādam esam nodarījuši pāri, spēt atzīt savas kļūdas, spēt sadzirdēt sevi un rīkoties saskaņā ar savu vērtību sistēmu. Vienkārši būt cilvēcīgam. Cienīt sevi un cienīt otru. Būt sirsnīgam. Labestīgam. Būt patiesam.
Jā, tādējādi varbūt kļūstam vieglāk ievainojami. Aiz maskas paslēpties it kā vieglāk.
Tomēr patiesas jūtas un patiesus vārdus spējam piedzīvot vien tad, ja paši esam ..patiesi. Patiesi pret sevi.
