Labvakar, labvakar manu uzticamo lasītāj!;)
(Ja vēlies apskatīt šī ieraksta titulbildi tās patiesajos izmēros, lūdzu uzklikšķiniet tai virsū 😀 Izskatās, ka kaut ko līdz galam nemāku vēl izdarīt 😉 )
Būs laikam tāds pārdomu pilns ieraksts šovakar 🙂 Kādu brīdi tāds nav bijis. Nē, ne bezcerīgs! Lūdzu, neveriet vēl ciet šito ierakstu! Varbūt tieši šis ir tas raksts, kas izrādīsies noderīgs 🙂
Jā, pārdomu pilns. Vispār es pat teiktu tā – samērā loģisku pārdomu, ņemot vērā, ka man jau piekto dienu pēc kārtas nav vēlmes ierakties nebeidzamajos mājas darbos. Lūdzu, bez iepriekšēja brīdinājuma, ciemos nenāciet. Esiet saprotoši 😀
Jau kopš vakar vakara neliek man mieru kāda doma 🙂 Skaidrs, ka tūlīt uzzināsiet arī jūs;) Būtu uzzinājuši vakar, bet gribējās atpūsties. Vakar es nevarēju 😀
Tātad, pārdomas ir par vāveres riteni, kurā visu laiku bizojam – visu laiku mēģinot paspēt nenokavēt 😀 Ik pa laikam aptverot, ka 24 stundas diennaktī ir daudz par īsu. Ka vajadzētu, piemēram, vismaz 27. No tām 3 papildus – lai izgulētos 😀 Bet varbūt tomēr 29 ? Lai vēl papildus 2 būtu iespējams rast veidu, kā nopelnīt? 🙂 Vai vēl vairāk? Lai iznāk laika rezerve vēl kaut kam iepriekš neparedzētam? 😀
Tas, ka uz kaut kurieni (domāju, precīzāk gan būtu – uz nekurieni 😀 ) skrien viena liela daļa no mums, tas tā kā būtu skaidrs. Man jau liekas, ka diezgan neapzinātā veidā vāveres ritenī lielākā daļa no mums sāk dzīvot no piedzimšanas brīža līdz pat brīdim, kad mūs apstādina.
Bet tā nu būtu tikai puse no bēdas. Daudz būtiskāks ir jautājums: kāpēc mēs skrienam šajā vāveres ritenī? Ko mums tas dod? Vai tas tiešām mums ir vajadzīgs? Vai esam laimīgi tā rezultātā? Bet varbūt tas mums patiesībā ļoti kaitē? Mūsu bērniem, mūsu ģimenēm, mūsu veselībai, mūsu tuvajiem cilvēkiem?
Gala rezultātā sanāk diezgan jancīgi – mums nepietiek laika, lai satiktos ar sev tuviem cilvēkiem, veltītu nedalītu uzmanību savam bērnam, sev, lai atpūstos. Labi, ja par sevi būtu tā kā vienalga, tad kā ar bērniem? To uzmanību un laiku, ko veltām bērniem, to taču nevarēs iedot vēlāk, kad būs vairāk laika. Uzmanību vajag tagad. Turklāt vēlāk nebūs vairāk laika.
Tad nu mēģināju izprast, kas ir tas, ko reāli iegūstam ar šī vāveres riteņa palīdzību? Vai ieguvumi ir tā vērti..? 😉 Un kurā brīdī pašiem būtu labi apstāties, pirms tiekam apstādināti? Labākajā gadījumā mūs vienkārši noliek kādu laiku pagulēt, lai mēs varētu padomāt. Sliktākajā –vairs netiek piedāvāta opcija ‘pamosties’.
Piedzimšanas un nomiršanas brīdi paši diži ietekmēt mēs nevaram (vispār to otro nedaudz varam, bet ..par to šī sapņu vietne līdzcietīgi klusēs). Kas attiecas uz starpposmu – manuprāt, to ietekmēt varam gan! Kurš tad vēl, ja ne mēs paši 🙂
Pieļauju, ka mums visiem it kā ir skaidrs, kāpēc jāskrien. Jo nepieciešamas finanses. Lai nodrošinātu iztiku, veiktu nepieciešamos maksājumus un nereti arī veselības uzlabošanas pasākumus. (Lai pēc tam varētu skriet vairāk).
Vēl papildus labums no joņošanas – nav diži daudz jādomā. Nav laika 🙂 Visu laiku kaut kur dzenoties, nerodas jautājums – hmm, diez kāda gan varētu būt patiesā manas dzīves jēga? Ir tikai viens neliels jautājums – kā visur paspēt? 🙂
Njā.. Labi, plika fakta konstatēšana jau neko nedos. Tad nu nākamais jautājums tāds. Vai iespējams izrauties no vāveres riteņa, dzīvojot lēnprātīgu, mierpilnu un, pats galvenais, jēgpilnu (!!!) dzīvi?
Iekšēji un ārēji harmonisku? Nevis nepārtraukti pēc kaut kā dzenoties? Kā būtu vienmēr steidzīgas dzīves vietā dzīvot rimtu dzīvi bez steigas? Ko tieši tādā veidā dzīvojot varētu nokavēt vai zaudēt? 😀
Nevis dzīvot, lai paēstu. Nevis, lai iegūtu noteiktas materiālās lietas. Un pēc tam secinātu, ka ar to nepietiek un vajag lielāku māju, lielāku algu, jaunāku auto un tā līdz bezgalībai?
Bet padomāt, kā dēļ mēs dzīvojām? Jā, jā – tieši tā. Padomāt par savas dzīves jēgu. Un kā būtu, ja mēs izvēlētos dzīvot tādu dzīvi, kurā varam radīt ko labu? Kaut ko patiešām vērtīgu? Atstājot aiz sevis ko paliekošu. Nenodzīvot (lasiet: nenoskriet) veltīgu mūžu.
Ja pat ikvakara lūgšanā lūdzam ‘mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien..’, tad kāpēc tik lielas bailes un šaubas, ka nebūs no kā dzīvot? Kāpēc tik ļoti bail ieviest izmaiņas savā dzīvē un labāk turēties pie tā, kas drošs un pārbaudīts (skriet ierasto vāveres riteni) nevis riskēt? Nekad taču nevar iepriekš paredzēt, kas un kā notiks, kamēr neesam pamēģinājuši. Un baiļu dēļ pat nepamēģinām, kā būtu, ja.. Un, ja nu būtu krietni.. labāk?
Khe, kas to būtu domājis – jau atkal atgriežos pie šīs atziņas – dzīve saskaņā un harmonijā ar sevi un apkārtējiem ir tas, uz ko ir vērts tiekties.. Tā ir dzīve mīlestībā.
Nereti to vien darām, kā gaidām. Gaidām vasaru. Gaidām brīvdienas.. Gaidām atvaļinājumu. Gaidām Ziemassvētkus. Gaidām, gaidām, gaidām…Hmm, un kad dzīvosim šeit un tagad? 🙂
Ja neesam ar kaut ko apmierināti savā dzīvē, ir vērts apstāties un padomāt. Padomāt, ko varam mainīt. Sajust, kura ir tā joma, kurā nepieciešamas izmaiņas. Un rīkoties. Tagad. Vēl pirms mūs rosina padomāt par to jau piespiedu kārtā.
Ir, ir zināma jēga tai teicienā – vēlāk nozīmē nekad. Viss, ko atliekam uz nenoteiktu laiku – lielākoties vispār pēc tam vairs arī neizdarām. Tagad nav par vēlu sākt mainīt savu dzīvi. Par vēlu ir atlikt uz vēlāku laiku 🙂
Tomēr ticu, ka no vāveres riteņa ir iespējams izkļūt. Vien jāpatur prātā, ka katrs pats esam savas laimes kalējs. Un pašiem uzņemties atbildību par savu dzīvi, kādu izvēlamies dzīvot 😉
Harmonisku vakaru vēlot,
Dace
