Kā solīju – dalos ar mikro iespaidiem pēc sava no vienas puses sen sapņotā, no otras puses – absolūti spontānā ceļojuma uz ASV.
Ja pirmo ierakstu – par 1.dienā gūtajiem iespaidiem – nepaspēji izlasīt, tad ar to vari iepazīties ŠEIT.
Kāpēc 2. un 3. diena apvienota vienā dienā? To trako mīnus 8 stundu dēļ. Neatceros jelkad dzīvē, ka būtu mans prāts ar manu ķermeni tā cīnījies.
Pirmais [prāts] stingri noteica – “katra diena zelta vērtē. Noliekam somu un ķeramies pie darba. Uzreiz pēc piezemēšanās. Ceļojuma garums vien septiņas dienas. Tikai viena nieka nedēļa. Aiziet!!! Darbojamies!”
(Zinu, zinu – 7 dienās ne to vien var dabūt gatavu.. Bet nu es par cilvēku parasto. Piemēram, mani. Spējas nav neierobežotas, lai kā arī vēlētos)
Otrais [mans ķermenis] laiski noteica: “Nu kur Tev jāsteidzas, a davai ka izgulēsimies. Darbs nav zaķis, tak neaizbēgs. Kad vēl pagulēsi Čikāgā nu tā, no sirds?”
Un es tam visam pa vidu. Uzvarēja, protams, ķermenis. Padevos. Un cītīgi gulēju. Tāds ne tuvu nebija sākotnējais plāns. Dziļā un bezgala garā miega dēļ palaidu garām īpašo ielūgumu uz mātes dienas pasākumu, kur būtu varējusi pabūt klātienē amerikāņu ģimenē. Vienkārši, nogulēju.
Taisnības labad – uzreiz piebildīšu – par godu man, pasākums tika svinēts divreiz. Tiku tik un tā. Viss tika pielāgots, kā man labāk.
Patiesībā ASV plāns bija pavisam vienkāršs: izdarīt maksimāli daudz, ko varu izdarīt savai atvasei (uzņēmumam) par godu, lai palīdzētu lēnām atvērt lielās ASV man pagaidām neredzamās durvis. Sava uzņēmuma angliskajai versijai jeb SHIFT YOUR HABITS brendam.
Bija radušās pamatotas aizdomas, ka tas, ko daru Latvijā, palīdzot cilvēkiem atrast ceļu atpakaļ pie sevis, savas sirds un savas dvēseles (brīvs no bailēm un preventīvi pasargāts arī no depresijas, kā arī pamājot ardievas iekšējai trauksmei BEZ ZĀLĒM) – ir aktuāli ne tikai Latvijā vien, bet arī pasaules mērogā. Bet, lai par to pārliecinātos, vajadzēja nonākt tieši tajā vidē, uz kuru tēmēju. Šajā gadījumā, Čikāgā. Aizdomas apstiprinājās. Mentālās veselības jautājumi aktuāli visur pasaulē. Tie teritoriālās robežas nepazīst.
Padalos ar pirmo video pēc garum garās gulēšanas. Varēsi dzirdēt vienu no ceļojuma laikā piedzīvotajiem kurioziem. Par to, ka sešas rindas uz priekšu pilnībā var pamainīt visu ceļojuma gaitu.
Un jā – teikšu, kā ir. Līdz šim man bija licies, ka publiska dalīšanās tajā, ko un kad un kur apēd – nu patiesi nedod lielu pievienoto vērtību kādam, kam uz to visu jānoskatās. Tomēr izskatās, ka ēšana man bijusi tieši tik svarīgs faktors, ka to esmu iemūžinājusi visvairāk. Gan video, gan arī bildēs. Sev par attaisnojumu arī minēšu – sākotnēji nebija doma publiski dalīties ar katras dienas piedzīvotajiem mirkļiem.
Tad nu te būs pirmās dienas manas brokastis. Pa labi kas līdzīgs kartupeļu pankūkai, kurai pavāri aizmirsuši pievienot olu. Manā, latvietes, izpratnē. Kopā neturējās un uz šķīvja bija grūti savaldāma. Omlete gan kā omlete.
Un pankūkas!!!
No šīm man radās “atkarība”. Ja vien bija iespēja mazākā tikt tām klāt – neliedzu sev iespēju nobaudīt tās atkal un atkal. Kaut kas atgādināja bērnību. Vecomammu. Un vēl pavisam senas un brīnišķīgas atmiņas.
Starp citu, visgardākās – tiešām ar tradicionālo kļavu sīrupu.
(Pankūkas turpina par sevi atgādināt arī Latvijā. Svaros. Ka tās tiešām ceļojuma laikā netiku sev liegusi. )
Un mazai noskaņai ļoti vēlos padalīties ar šo. Šāda “bilde” bija manā apziņā nosēdusies, ASV skatus filmās lūkojoties. Viens pret vienu to pieredzēju arī klātienē. Tāpēc arī mirklis iemūžināts:
Un, iepazīsties arī ar Patriku. Viņš bija mans vislielākais atbalsts visa ASV brauciena laikā. Sākotnēji pavisam neaptveramā veidā satikts interneta dzīlēs. Un šeit – arī klātienē.
Faktiski par zemākredzamo fotomirkli varētu teikt arī šādi: atradu vēl vienu SEVI ārpus… SEVIS. Tikai nieka 7324 km tālāk no Latvijas.
Viņa dzīvesstāsts – prātam neaptverams. Reāls un tiešām skarbs izdzīvošanas stāsts. No viszemākā iespējamā punkta atrast sevī spēku, lai ietu pilnīgi citu ceļu. Iedvesmojot citus sekot arī viņu sapņiem. Kļūstot par iedvesmas avotu un cerību stariņu arī citiem cilvēkiem. Klausoties viņa stāstā, vienā brīdī palika neērti, ka jebkad esmu pīkstējusi par savējo.
Bet, no otras puses, salīdzināt sevi vari tikai ar.. sevi. Kur reiz biji pats un kur esi tagad. Katram mums savi pārdzīvojumi un izaicinājumi. Un katram sava pieredze. Katram – vienlīdz vērtīga.
Atšķirīga ir tikai ādas krāsa. Mums abiem – pilnīgi identisks pasaules redzējums. Vērtības. Un misijas apziņa. Padarīt šo pasauli par labāku vietu ikvienam cilvēkam. Vairot mīlestību un savstarpēju sapratni. Mazināt plaisu starp dažādām kultūrām, jo visi esam CILVĒKI un visiem patiesībā ir viena un tā pati valoda: MĪLESTĪBAS VALODA. Palīdzēt un iedvesmot cilvēkus dzīvot Savu, nevis Svešu dzīvi. Būt patiesiem pret sevi. Un tā joprojām.
Patrikam šobrīd pieder divi uzņēmumi – digitālā mārketinga kompānija (uz to liku akcentu arī sava uzņēmuma dēļ) un talantu vadības uzņēmums. Kur jaunajiem tumšādainajiem mūziķiem tiek dota iespēja sevi pierādīt pasaulei. Tiek dota iespēja tikt sadzirdētiem. Un to vēlamies mēs visi.
Tikt sadzirdēti. Būt pamanīti. Un vienkārši būt mīlēti.
Uz tikšanos pavisam drīz – 4.dienas iespaidos.
Ar lielu labestību un mīļumu, Dace
