Atsaucoties uz lasītāju vēlmēm, turpinājums rakstam “visiem, kuriem ir bērni..” Šoreiz akcentu uzlikšu uz attiecībām ar .. sevi. Mazliet papētīsim, kā veidojas mūsu priekšstats par sevi. Un vēlreiz vecāku nozīmīgo lomu noaktualizēsim. Un kas to zina, varbūt vēl kāda vērtīga atklāsme pa ceļam gadīsies.
Gan jau būsi novērojis, ka ir cilvēki, kas vēsā angļu mierā tiek galā ar jebkuru pārbaudījumu. Un ir tādi, kas tūlīt pie pirmās neveiksmes salūst. Jā, temperaments. Raksturs. Bet vislielāko ietekmi atstāj vide. Kurā veidojies kā personība. Pēc parauga kādu redzēji. Lielākoties – neapzināti. Vērojot vecākus, skolotājus, sev tuvus cilvēkus un tā tālāk.
Savukārt priekšstatu par sevi esi veidojis no atziņām, kuras, bērns būdams, saņēmi kā atgriezenisko saiti par savu rīcību.
Paņemsim kādu piemēru. Ja tevi nepārtraukti salīdzināja ar kādu, kas it kā bija par tevi labāks, tas līdzi velkas arī pieaugušā vecumā. Vēlme salīdzināt. Un arī.. sacensties, lai šoreiz būtu labāks. Pat ja situācija nav diez ko nozīmīga. Gribas vienreiz būt labākajam.. Ja ne toreiz, tad vismaz tagad. Un pamatīgs pārdzīvojums, ja .. atkal neizdodas. “Nu ja, ko tad es..”, “Man tas nav lemts..”, “Man nekad nesanāk..”, “es to nevaru..” (..un visa pamatā nostiprinājusies atziņa – ja tu būtu labāks, tad taču tevi mīlētu.. par mīlestību ir jācīnās,neviens tevi ‘tāpat vien’ nemīlēs.. lūk,kas paslēpies aiz vēlmes ‘būt labākajam’. Bez nosacījumu mīlestības deficīts.)
Gana spēcīgi un graujoši apgalvojumi, kas apstiprina bērnībā piedzīvoto. Un vairs jau pat nevajag, lai kāds to pateiktu no malas. Pats sev regulāri atgādini. Un turpini rakt to pašu bedri. Kur savās acīs esi neveiksminieks, tev nekas nesanāk, neko dzīvē neesi sasniedzis un.. tevi nevar mīlēt tādu,kāds esi… Varbūt arī šad tad kāds no vecākiem pamāj ar galvu. “Nu tā jau ir. Nekur tālu neesi ticis. Bet mēs jau zinājām, ka tā būs..”
Labi. Pašam nesanāk būt labākajam. Bet tev taču ir bērni.. Un caur tiem rodas izdevība vērst par labu savu bērnības pieredzi. “Lai mana meita būtu labāka par..”, “Dēlam jābūt pirmajam klasē..” Un bezjēdzīgā salīdzināšana turpinās. Ignorējot bērna individuālās iespējas. Mērķis ir uzvarēt paša izdomātās sacensībās. Par titulu ‘labākais’… Aizmirstot, ka katram ir sava stiprā un ne tik stiprā puse. Un aizmirstot, ka ir vērts attīstīt talantus. Nevis salauzt bērnu par katru cenu savas sāpīgās pieredzes dēļ. Aizmirstot, ka var vienkārši mīlēt savu bērnu. Bez salīdzināšanas. Tāpat vien mīlēt.
Jā. Ir teikumi, kas iespiežas atmiņā. Uz mūžu. It kā nevainīgi pateikta frāze. Bet tā pieķeras. Ka netiec vairs no tās vaļā. Īpaši tā, kas atskan no pašiem tuvākajiem. Jo kā bērns no vecākiem sadzirdēto tu nekritiski pieņem par patiesību. Ja vecāki tā teica, tātad tā arī ir. Vecākiem taču var ticēt.. Un skolotājiem arī.. Un tavs bērns tevis teikto pieņem taisni tāpat. Kā absolūto patiesību.
Otrs piemērs. Bailes. Nereti vecāki izmanto bailes, lai bērnā panāktu vēlamo uzvedību. Aizmirstot faktu, ka bailes ļoti spēcīgi cilvēku savažo. Tāpēc, ka pašus savulaik audzināja ar baiļu palīdzību. Kas notiek vēlāk? Tieši tas, ko var sagaidīt no iebiedēta cilvēka. Pieaugot netici ne savam spēkam risināt problēmas, ne arī spēj uz sevi paļauties. Bailes ir pirmajā vietā. Un bailēm pakārto visu pārējo. Jūties par sevi nepārliecināts, kompleksains, nedrošs, aizdomīgs.. Spilgtāko īpašību plejāde. Baidies paust savu viedokli. Baidies, ka kāds kritizēs. Baidies, ka izskatīsies muļķīgi. Un neko nedari. Jo bailes neļauj. Priekšstats par sevi līdzīgs kā salīdzināšanas rezultātā: “es nevaru..”, “man nesanāks..” Uzmini nu, kādu pieredzi neapzināti dosi tālāk savam bērnam?
Nu vēl vienu paņemsim. Vainas izjūta. Pazīstami? Tava uzvedība savulaik tika ietekmēta, izraisot tevī vainas apziņu. Tātad, manipulējot. Juties vainīgs un tāpēc darīji to, ko no tevis sagaidīja. Šis vispār ir bezgala nepatīkams moments. Tāpēc, ka iemāca tev uz visu atbildēt apstiprinoši. Un vārdam ‘nē’ tavā vārdu krājumā nav vietas. Nespēj atteikt. Jūties vainīgs. Un vispār vai labas meitenes (vai zēni) tā dara? Ne taču. Vienmēr izdara to, ko palūdz.
Pat ja jāupurē sava labsajūta. Pat ja tas pāri taviem spēkiem. Pat ja biji ieplānojis sev atpūtu, jo jūties patiešām noguris. Un sekas – ciešanas. Kā gan savādāk. Jo katru reizi, kad gribas pateikt ‘nē’, bet tomēr piekrīti – tu nodari pāri sev. Un veidojas priekšstats par sevi: esmu neizlēmīgs, nepārliecināts, nedrošs, jūtos vainīgs.. Arī tad, ja neesi, tik un tā jūties..
Un tad piedzimst bērns. Kurš ne vienmēr darīs pa tavam prātam. Un tu, gluži neviļus dzirdi sevi sakām: “es tavā labā tik daudz esmu darījusi, bet tu..” vai arī “ja tu mani mīlētu, tad tu gan …”. Daudzpunktē tas, ko tajā brīdi sagaidi. Šo frāzi ļoti bieži pieaugušie mēdz izmantot arī viens pret otru. “Ja vien tu mani mīlētu, tad tu gan tā nedarītu.” Un, nedod dies, ja otrs iekrīt un metas pa galvu, pa kaklu pierādīt, ka mīl. Gatavs. Drāma var sākties.
Attiecības ar sevi. Būtībā tās veido tavs priekšstats par tevi. Tas, ko tu pats par sevi domā. Vai ko esi iemācīts domāt. Jau kopš agras bērnības. Un nosaka tavu rīcību tādā vai citādā situācijā. Tieši tāpēc ir tik svarīgi pašam sevi iepazīt. Notīrīt nost visus iemācītos priekšstatus jeb stereotipus par sevi. Un apzināties sevi kā neatkarīgu, patstāvīgu personību. Sajust savas vajadzības. Un palūkoties uz bērnībā pieredzēto no šī brīža skatu punkta. Kā bērns tu nevarēji mainīt neko. Biji pilnībā atkarīgs. Bet nu tā vairs nav. Esi pieaudzis. Un brīvi vari mainīt savu redzējumu. Redzējumu par sevi.
Protams, ka būtu daudz vieglāk, ja tev būtu pieredze, kā to paveikt. Ja vecāki vai citi tev tuvie cilvēki būtu tev šādu pieredzi iedevuši. Bet lai tas tevi neattur. Savu pieredzi veido tu pats. Lai cik dzīve nebūtu tevi apberzusi, turklāt gana sāpīgi – tas ir tavās rokās – mainīt savu pieredzi. Izmainot attieksmi pret sevi. Iemīlot sevi tieši tādu, kāds esi. Nevis tad, kad būsi sasniedzis to un to, bet tagad.
Iemīlot sevi ar visām savām bailēm, nedrošību un nepārliecinātību. Un tā tālāk. Tas ir tavos spēkos – mainīt savu pieredzi. Un lēnām atbrīvot sevi gan no mokošajām bailēm, gan vainas apziņas, gan visa pārējā, kas traucējis tev brīvi dzīvot. Būt tādam, kāds esi. Atļaut sev just to, ko sajūti. Un nejusties vairs vainīgs. Ja gribi paņemt laiku sev. Ja atsaki. Nu nav visam jāpiekrīt..
Nereti neaizdomājamies. Un tomēr. Tu esi sev tuvākais cilvēks. Pieejams pats sev septiņas dienas nedēļā. Un 24 stundas diennaktī. Kāpēc lai tu sevi neatbalstītu? Kāpēc lai sev nepalīdzētu? Kāpēc lai neapzinātu savas vajadzības? Kas ir tas, ko vēlies tu? Kas tev ir svarīgi?
Jo vairāk sevi iepazīsti, jo mazāk nodari sev pāri. Jo vairāk stereotipu atmet, jo labāk sāc redzēt. Kas ir kas. Un kas patiesībā nekad nav bijis tavs. Tevi tā mācīja. Bet tas nemaz nav par tevi.. Un parādās cita izšķirtspēja. Uz sajūtām atpazīsti, kur graudi, kur – pelavas. Un spēj paņemt sev vērtīgo. To, kas vajadzīgs tieši tev. Un izzūd bailes. Pagaist vainas apziņa. Un citi ieaudzinātie ‘klupšanas akmeņi’.
Nu nav tas egoisms. Kad par sevi domā. Un veltī laiku pašizziņai. Nebūt ne. Skanēs tā, kā skanēs – bet, godīgi sakot, citi nav diži ieinteresēti, lai tu mainītos. Ir ārkārtīgi ērti, ja esi tāds, kāds esi. Parasti tuvinieki nav sajūsmā, ja sāc reaģēt citādi, kā viņi raduši. Rīkojies savādāk. Ir pierasts un ir ērti. Bet vajag, lai tev būtu ērti ar sevi. Nevis tu būtu ērts citiem.
Un pats svarīgākais: tu vari izaudzināt brīvu cilvēku. Nevis savažotu. Bet brīvu. Tu esi atbildīgs par pieredzi, ko dod savam bērnam. Jā. Jau atkal tas pats. Tava iespēja izaudzināt laimīgu cilvēku. Mainot savu pieredzi, tu mainīsi ne tikai savu..
Nu re. Atkal gari. Bet reizi nedēļā – uz piektdienas vakaru – jau tā var.
Un priecāšos, ja noderēs.
