Mīļš sveiciens Tev šajā pirmdienā!
Ļoti gribas kaut dažus vārdus uzrakstīt. Esmu lielu pārmaiņu procesā. Ideju pilna galva – nozīmē nepārtrauktu attīstību. Savukārt, nepārtraukta attīstība – maz brīva laika.
Bet – ja zini savu mērķi, zini – kāpēc tev (un ne tikai tev vien) to vajag un apmēram zini, kādā termiņā vēlies paveikt – iespējams ir viss. Arī neiespējamais.
Vispirms gribu Tev pateikt milzīgu paldies par dalību manā īpašajā 30 dienu DacePa programmā “Ar katru soli tuvāk sev”. Bez Tevis šajā ceļā būtu daudz vientuļāk. Paldies, paldies un vēlreiz paldies. Par iespēju iet kopā. Un ceļā pilnveidoties. Par iespēju krāt pieredzi. Par aizkustinājuma asarām, pārdomu brīžiem, un tiem rītiem, kad cēlos četros, lai mēs viens otru satiktu vēl pirms rītausmas. Vai kopīgi noskrietiem treniņiem. Virtuālai pasaulei ir arī plusi. Vari satikties jebkur un jebkurā brīdī! Un vārdiem, kuriem klāt mīlestības spēks – tie spēj darīt brīnumus. Esmu to pieredzējusi pati.
Šodien pavisam, pavisam īsi.
Gribu Tev pajautāt: “Vai dzīvo saskaņā ar Sevi”, “Vai jūties iekšēji brīvs?” Nē, nevajag tās atbildes – kuras labi skan. Vajag tās īpašās, klusās, no sirds un dvēseles dzīlēm nākušās. Patiesas. Pavisam patiesas. Līdzīgas šai: “Vai dejo tā, it kā neviens uz tevi neskatītos?” Kas nozīmē tieši šo pašu: “Vai jūties iekšēji brīvs?”
Jo brīvāk jūties, jo vairāk spēj pieņemt lēmumus, kas saskaņā ar Tevi.
Jo vairāk pieņem lēmumus, kas saskaņā ar Tevi, jo … brīvāk jūties.
Un jo brīvāk jūties, jo vieglāk doties Savā ceļā. Ar mīlestību. Cieņu. Un dziļu sapratni. Satiekot Savējos. Katrā solī satiekot līdzīgi domājošos. Cilvēkus, kas tevi saprot no pusvārda. Un kopā vienmēr ir vieglāk. Ja gadīsies nogurt, tevi pacels. Ja gadīsies paklupt, tev pados roku un palīdzēs atkal uz savām kājām nostāties. Bet varbūt būs brīdis, kad tev vajadzīga atelpa. Starp savējiem saņemsi arī to. Azotes sajūtu. Savu atelpas brīdi. Kad pašam kādu brīdi nevajadzēs darīt neko. Kā tikai ļaut. Atļaut par sevi parūpēties, līdz atkal būsi uzkrājis spēkus, lai turpinātu ceļu.
Nekā svarīgāka par iekšēju brīvības sajūtu un protams, no tā izrietošo spēju mīlēt, nav. Lai arī mēdz būt tā, ka sevi par katru cenu rāmjos mēģinām noturēt. Neskatoties uz to, ka rāmis sen jau kā palicis par šauru. Jeb varbūt pat nav mūsu pašu izvēlēts. Ne pēc krāsas, ne pēc izmēra. Rāmis rada bailes. Bailes rada vēlmi sastingt. Un vēlme sastingt rada.. iekšēju sasalumu. Vairs neuzdrīksties pat domāt, kur nu vēl darīt. Ja ielaid sirdī baiļu izraisīto ledu, to atkausēt krietni grūtāk. Labāk neielaist vispār.
Dejo tā, it kā neviens uz tevi neskatītos! Dejo ar jūras viļņiem vēl pirms saullēkta.
Mīli un esi mīlēts. Nekā svarīgāka par mīlestību šajā pasaulē nav. Mīli tagad! Nevis rīt, vai parīt. Tagad. Pasaki vārdus: “Es mīlu tevi” šodien. Neatliec mīlestību uz vēlāku laiku.
Un… Atļauj sev būt iekšēji brīvam. Atbrīvo sevi no sava baiļu rāmja. Tu vari dzīvot bailēs. Bet kāpēc gan izvēlēties bailes, ja vari dzīvot.. ar mīlestību?
Ļauj savai dvēselei dejot. Ļauj savai dvēselei mīlēt. Un esi mīlēts. Esi.. brīvs.
Ar labestību,
Dace
Labvakar,Dace!
Daudz pārdomu pēc Tavas vēstules izlasīsanas…
Man tiešām grūti atbrīvoties no bailēm. Pēc insulta tiešām nesaprotu kā dzīvot-cik daudz drīkstu darīt, vai nepieciešams dzert zāles un cik ilgi, cik daudz sportot,sauloties u.t.t.
Ja kads no tuviniekiem grib zināt,kā jūtos, man tas sākas un beidzas ar asarām. Pieķeros dažādiem variantiem ko vēl darit veselības labā,izmēginu šo un to. Daudzi gan nebeidz apgalvot un brīnīties, ka tik ātri esmu atguvusies. Bet pati tā nejūtos. Laikam gaidu kadu atbildi vai ieteikumu…
Jauku vakaru vēlot
Ina
Labrīt, Ina!
Paldies Tev, ka padalījies.
Pilnīgi visiem ir grūti no bailēm tikt vaļā.
Kādas nu kuram – bet katram cilvēkam ir no kaut kā bail. Tādas destruktīvas, bezpamata bailes skar teju katru.
Un kamēr netiec līdz baiļu cēlonim, neieskaties bailēm “acīs”, grūti tās uzveikt. Jo ‘cīnies’ pats ar sevī nezināmu pretinieku.
Jebkura lielā veselības ķibele (tavā gadījumā – insults, manā gadījumā tā bija muguras operācija) ir sekas kaut kam, ko esam darījuši sev pāri iepriekš. Vismaz tā es to sajūtu. Varu kļūdīties, tāda ir mana pieredze.
” Daudzi gan nebeidz apgalvot un brīnīties, ka tik ātri esmu atguvusies. Bet pati tā nejūtos.” izklausās pēc perfekcionisma.
Kad prasības pret sevi ļoti augstas un nekad neesi sev laba diezgan. Nekad nav pietiekami ar jau paveikto, bet iekšējs akcents iet uz nesasniedzamu latiņu. Tāda sevis nenovērtēšana. Savā ziņā arī.. mīlestības pret sevi trūkums.
Perfekcionisms arī man labi pazīstams. Pašai tāds ir. Nu jau krietni vieglāk pārvaldāms, bet .. redzu, ik pa brīdīm piesaka savas prasības. Tad nu ik pa laikam savu perfekcionismu lieku pie vietas 🙂
Ja jūti vēlmi – atsūti, vēstuli uz dace@dacepa.com
Iespējams, varu Tev palīdzēt.
Dace
Vai jutos saskaņa ar sevi? Jutos.bija..
Ar labāko draudzeni esam iekāpušas 8 gadu draudzībā un tā viņas dzīves muškulis ir atnacis lidz manīm ka vairs nesaprotu kas esmu…visa dzīve viņai viens negatīvisms.darbs.mājas.galvenās attiecības…zinu nedriksty ļaut dzīvoties viņas dzīvē, bet kas es par draudzeni ja neuzklausīšu viņas negatīvo auru…eh…
Jāatrod sevī tā dzīvības sula ta dvēseles enerģija..tik vēl nezinu uz kuru pusi man iet…
Paldies par rakstiem-šis tas motivējoš 🙂
Labrīt, Ivonna!
Mēs nevaram palīdzēt otram, ja nepalīdzam paši sev.
Ja pati izdegsi, Tu nevienam neko jēgpilnu vairs nespēsi iedot.
Jā, draugi tiešām ir gan labos, gan grūtos brīžos. Tomēr, ja tā kļūst par ilgstošu situāciju, un pašai rodas sajūta, ka ej pa apli… tad ir vērts palūkoties uz situāciju no malas.
Reizēm notiek tā, ka neapzināti uzņemamies ‘glābēja’ lomu. Ja kļūsti par glābēju, kādam jābūt ‘upurim’, ” cietušajam”. Un tādā attiecību modelī neviens nevienam neko labu nespēj iedot. Tikai būs tāda “purva sajūta”.
Tev ir arī Sava dzīve. Tu vari uzklausīt, kad pašai spēka gana. Bet visu sevi atdot otram – tā tu nepalīdzēsi. Ne sev, ne viņai. Tādas ir manas sajūtas.
Ik pa laikam esmu minējusi: ir svarīgi sevi izvirzīt pirmajā vietā.
Rūpēties par savām vajadzībām, sapņiem, sev svarīgo. Jo neviens cits to mūsu vietā paveikt nevar.
Kāds ir Tavs Sapnis? Kas ir tas, kas Tevi darītu laimīgu?
Kas ir tas, kas Tev nepieciešams, lai Tu justos saskaņā ar sevi?
Mums katram dzīvē ir Savs virziens, savs ceļš. Un mēs to atrodam. Tiklīdz atļaujam sev meklēt un atrast 😉
Arī varam privāti, ja vēlies. Mans e-pasts: dace@dacepa.com
Dace
Dīvaini, vai nē, bet man kā reiz’ ir pienācis tāds dzīves posms, kad pašai sevi JĀieliek rāmī. Tādā … treknā un… Tas IR sāpīgi. Nenoliegšu. Jā, – gribas ar kādu padalīties par iemeslu, par izpausmēm, sekām… kas ir labi zināmas man, varbūt pat vairākus gadus, uz priekšu. Bet! …
Kas seko aiz “bet” – nav svarīgi. Kāpēc? Tāpēc, ka es šajā laikā rūpējos par to, lai nākotnē, kad RĀMIS vairs nav nepieciešams, es patiesi sajustu brīvību. Un es runāju par sirdsapziņas brīvību. TO patiesi izjust un sevī rast var tikai tāds, kas ir APZINĀTI kādu laiku izjutis “važas”. Nedomāju šeit apzinātu kaitēšanu, grēkošanu, vai ko tml.. Par pienākuma apziņu un pildīšanu gan. Kad pienākums izpildīts godam…
Zinu, ka reiz pienāks diena, kad varēšu brīvi atļauties darīt sev tīkamas un vajadzīgas lietas. Bet pagaidām es patupēšu šī rāmja stūrītī. Kā paraksts cēlai gleznai… Un vēlāk varēšu lepoties sev: “Tas darbs – manis radīts. Nebūs kauns!
****
Paldies par rakstu! Priecājos par to, ka tas rosinājis plašākas diskusijas! Lai Tavi soļi, @dacepa, turpina plaucēt pumpurus savās pēdās!