Saulains un priekpilns sveiciens Tev, manu lasītāj!
Tā, padomāsim, kas šodien par dienu… Jā! Zinu! Pati labākā!
Jā, ar tādu sajūtu dzīvoju katru dienu – tā ir ievērojami vieglāk, nevis .. gaidīt, ka reiz dzīvē pienāks labākā diena.Turklāt, kā jau esmu minējusi iepriekš – pacietība nav mana stiprākā puse.. nepatīk gaidīt 😀 Tātad, man vienmēr pati labākā ir tieši ŠĪ diena!
Bet vispār – nav jau arī tālu no patiesības. Ne pagātnē, ne nākotnē dzīvot nevar. Tā var nokavēt savu dzīvi. Brienot pagātnes notikumos un lidinoties nākotnes iedomātajos… Un kurš manā vietā pa to laiku tad piedzīvotu šo mirkli?
Labi, mazliet par ko citu.
Kopš publicēju savu piedāvājumu par individuālajām sarunām, atsaucies ne viens vien cilvēks. Tiešām priecājos, kad jūtu – ir izdevies sniegt atbalstu. Un skype pretī ieraugu smaidošu seju, vai klausulē sadzirdu dzīvespriecīgus smieklus. Tas ir liels gandarījums, tiešām. Vēlos pateikt PALDIES par uzticēšanos. Un – piedāvājums atbalstīt, ja jūti, ka vajag – joprojām spēkā.
Vakar saņēmu ļoti aizkustinošu un sirsnīgu e-pastu. PAR BRĪNUMIEM. Neesmu saskaņojusi, tāpēc nezinu – vai drīkstu rakstīt 1:1. Labāk atstāstīšu. Kāds man nepazīstams cilvēks pasniedza dāvanu manam Lielajam sapnim no sev saņemta dāvinājuma, pārskaitot tam desmito tiesu.. Vēlējums bija apmēram tāds – lai brīnumi pavada ik uz soļa un katra diena brīnumainu pavērsienu bagāta. Un lai izdodas dāvāt iedvesmu ikvienam, kam tā nepieciešama.
It kā jau nekas tāds, bet lasīju un bira aizkustinājuma asaras. Liels saviļņojums. Sajūta tāda, ka no augšas caur šo cilvēku atkal kāds par mani ir iestājies. Nu neesmu es viena! Nekad neesmu bijusi! Sanāks, viss izdosies. Tikai JĀTIC!!! Sapņi piepildās. Svarīgi nepadoties.
Lai nebūtu tā, ka šis raksts tikai un par ap mani virpuļotu, dažas rindkopas par brīnumiem vēlos uzrakstīt.
Joprojām ticu, ka brīnumi iet ciemos pie tiem cilvēkiem, kur tie laipni tiek gaidīti. Un tāpēc rūdītam skeptiķim, kas noliedz visu, ko nevar pierādīt – varētu arī nebūt iespēju pamanīt savā dzīvē brīnumus. Ne tāpēc, ka tie nenotiktu, bet tāpēc.. ka pat nepamana. Un, pat ja pamanīs, tāpat nenoticēs..
Kāpēc ir vērts ticēt brīnumiem? Jo tie patiešām notiek! Un patiesībā jau tiešām – ik uz soļa. Tik spēj atpazīt to kā brīnumu. Neuzskatīt par pašsaprotamu. Un paldies pateikt. Pateicību savā sirdī ielaist.
Esmu desmitiem reižu pārliecinājusies, nu varam mēs savā dzīvē tos brīnumus gan paši radīt, gan piedzīvot. Gan ar savu attieksmi pret sevi, gan .. līdzcilvēkiem. Un nevajag jau vienmēr zelta kalnus no debesīm nonest.. Reizēm pietiek ar smaidu. Ar labu vārdu. Ar apskāvienu.
Es pat vairs nevaru nosaukt reizes, cik dzīvē tā gadījies – ir kaut kāds rūpju jautājums, pēkšņi satiec sev vajadzīgo cilvēku (vai cilvēks pats tevi uzmeklē!) un -aidā- problēma atrisinās. Viss tik smuki saliekas, ka pati labāk nebūtu varējusi izdomāt. Nu ir tas brīnums, grozies kā gribi – savādāk nenosauksi.
Un vispār šovasar brīnumu piedzīvoju arī ceļojuma sakarā.. Man ar savām pārmaiņām un no tās izrietošo, pārejas posmam atbilstošo pieticību .. hm.. nu tā kā ne pa labi, ne pa kreisi. Tikai pašu nepieciešamāko. Brīdī, kad kopā ar dēlu atrados triju valstu krustpunktā – Beļģijas, Nīderlandes un Vācijas – spēju izdvest vien šo: “Tas ir brīnums, nudien! Ka mēs tur vispār atrodamies šajā nebūt ne super gludajā dzīves periodā. Kā tas vispār ir iespējams?” Vēlreiz paldies Tev, Hanna, par šo dāvanu jeb šī brīnuma radīšanu – tas bija fantastiski. Būt tur un pieredzēt visu Tevis sarūpēto! Paldies!!!
Nē, šovakar nekādi no personīgās nots nespēju attālināties. Bet.. ja neticiet brīnumiem, nu palūkojieties uz manu dzīvi..
Varēju nobeigties gan no depresijas, gan veģetodistonijas. Nu nenobeidzos! Izcīnīju uzvaru! Pēc muguras operācijas = kaut kad jau minēju, ka sāpju dēļ ne staigāt, ne gulēt nevarēju un pēc operācijas arī zināms laiks pagāja (laika mērogā – vesels gads) = īstenoju savu sapni un sāku dejot sporta dejas (ārsti teica – nekad.. fizioterapeits palīdzēja un nekad pārvērtās par es varu!) Tik vien kā vajadzēja satikt īsto fizioterapeitu – Jāni. Un īsto deju skolotāju. Gati. Brīnums? Jā!
Jā, uzsāku darba attiecības ar neīsto darba devēju. Atradu drosmi to pārtraukt. Tak sapratu, kurp tas mani aizvedīs – nu nevar strādāt komandā, kur vadītājam vērtības diametrāli pretējas cilvēciskajām.. Tā nevar. Ja ej pret sevi, pats sev ‘nepatiksi’ un to nedrīkstēju pieļaut. Tā arī sākās šī brīža krasās pārmaiņas. Pati tās sev izvēlējos. Jo bija svarīgāk par visu – būt saskaņā ar sevi, savu dvēseli. Un neko nedarīt.. naudas dēļ. Uzdrīkstēties izvēlēties par labu savai vērtību sistēmai nevis naudai.. Brīnums? JĀ!!!
Es rakstu (vienmēr esmu sapņojusi to darīt), ir vairākas grāmatas (cīnos par trešās izdošanu, noteikti izdosies!), dalos savā pieredzē (spriežot pēc atgriezeniskās saites, tiešām noder!), šad un tad gadās pat pa kādam dzejas vakaram (būs vēl!), esmu uzbūvējusi internetā savu sapņu vietni – kur realizēju ikvienu savu sapni, rakstīšanas sapni ieskaitot.. Arī tie visi ir DZĪVI brīnumi.
Un tie 12 gadi pašizziņai ziedotie. Tie vispār svētīgi. Ļoti attīstījuši manī spēju uz lietām, notikumiem un cilvēkiem savādāk paskatīties. No plašā redzesloka. Un sapratni. Milzum daudz sapratnes. Sevis iepazīšana – brīnums, kuru uzdāvināju sev pati. Atļaujot sev SEVI SATIKT.
Nē, tas – iepriekšminētais – nebija pašslavināšanās. Tie visi ir brīnumi, kurus dzīvē man dāvājuši mani līdzcilvēki vai kurus esmu pasniegusi sev pati. Ar drosmi un uzdrīkstēšanos. Ar iziešanu ārpus komforta zonas. Ārpus .. stereotipiem.
Un tāpēc – ticiet brīnumiem! Iespējams ir viss, kam tu tici! Neļauj nevienam no malas savu sapni sabradāt, nesabradā arī pats. Un – ļauj sev piedzīvot brīnumus! Reizēm neko vairāk nevajag. Tik vien kā atļaut brīnumam ienākt tavā dzīvē.
Un brīnumi var sākties!
Priekpilnu vakaru vēlot,
Dace
